Klasiskās un modernās tirdzniecības teorijas
mūsdienu ekonomiski integrētajā pasaulē
Latvijas Ekonomistu asociācijas diskusija
2011. gada 9. februārī
Profesors Ivars Brīvers,
Rīga - Ventspils, Latvija
David Ricardo, On the Principles of Political Economy and Taxation, 1817
Chapter 7 On Foreign Trade
It has been said, by high authority, that
less capital being necessarily devoted to
the growth of corn, to the manufacture of
cloth, hats, shoes, &c. while the demand
continues the same, the price of these
commodities will be so increased, that the
farmer, hatter, clothier, and shoemaker,
will have an increase of profits, as well as
the foreign merchant.
Dīvainības starptautiskās tirdzniecības
skaidrojumos







Smitu kritizē Rikardo
Rikardo kritizē gandrīz visi
Hekšers un Olins izveido XX gadsimta
skaidrojumu, kas tiek interpretēta kā alternatīva
Rikardo teorijai
Ļeontjeva paradokss tiek interpretēts kā
pierādījums Hekšera-Olina teorijas kļūmīgumam
Porters kategoriski izsakās par Rikardo teoriju kā
labākajā gadījumā nepilnīgu, taču drīzāk kā
nepareizu
Portera teoriju kā vienīgo pareizo pieņem
vadībzinību speciālisti Latvijā
Ekonomikas zinātnes pārstāvji pasaulē ignorē
Portera teoriju
Visvienkāršākais tirdzniecības izdevīguma
skaidrojums



Tirdzniecības absolūtā priekšrocība (Vai Smits? – nē –
Aristotelis) Ja Jānis prot labāk taisīt zābakus, nekā Pēteris,
bet Pēteris labāk būvēt namus, nekā Jānis, tad lai Jānis
taisa zābakus ne tikai sev, bet arī Pēterim, un Pēteris būvē
namu ne tikai sev, bet arī Jānim – ieguvēji būs abi.
Tirdzniecības salīdzinošā priekšrocība (Rikardo) Bet ko
darīt, ja Pēteris arī zābakus prot taisīt labāk nekā Jānis? Arī
tādā gadījumā lai Jānis taisa zābakus ne tikai sev, bet arī
Pēterim, un Pēteris būvē namu ne tikai sev, bet arī Jānim –
ieguvēji tāpat būs abi, jo būtiskas ir nevis izmaksu, bet
alternatīvo izmaksu atšķirības.
Kāpēc ir tā, ka Jānis prot labāk taisīt zābakus, bet Pēteris
labāk būvēt namus? Respektīvi, kāpēc atšķiras alternatīvās
izmaksas? – Atbildes uz šāda tipa jautājumiem (tikai nevis
attiecībā uz mikrolīmeni, bet makrolīmeni) ir centušās dot
starptautiskās tirdzniecības teorijas.
Būtiska atšķirība mikro un makrolīmenim
Ja Jānis un Pēteris strādā vieni paši,
tad tirdzniecības salīdzinošā
priekšrocība šaubas nerada. Taču,
kas notiks, ja Jānis un Pēteris
izmantos algotu strādnieku darbu?
Vai nebūs tā, ka strādnieki vēlēsies
no nejēgas Jāņa pāriet darbā pie
prasmīgā Pētera?
Herman E. Daly, A Steady-State Economy, 2008
The case for guaranteed mutual benefit in international trade, and hence the
reason for leaving it “free”, is based on Ricardo’s comparative advantage
argument. A country is supposed to produce the goods that it produces more
cheaply relative to other goods, than is the case in other countries. By
specializing according to their comparative advantage both trading partners
gain, regardless of absolute costs (one country could produce all goods more
cheaply, but it would still benefit by specializing in what it produced relatively
more cheaply and trading for other goods). This is logical, but like all logical
arguments comparative advantage is based on premises. The key premise is
that while capital (and other factors) moves freely between industries within a
nation, it does not move between nations. If capital could move abroad it
would have no reason to be content with a mere comparative advantage at
home, but would seek absolute advantage—the absolutely lowest cost of
production anywhere in the world. Why not? With free trade the product could
be sold anywhere in the world, including the nation the capital just left. While
there are certainly global gains from trade under absolute advantage there is
no guarantee of mutual benefit. Some countries could lose.
Now comes the problem. The IMF preaches free trade based on comparative
advantage, and has done so for a long time. More recently the IMF has started
preaching the gospel of globalization, which, in addition to free trade, means
free capital mobility internationally – exactly what comparative advantage
forbids! When confronted with this contradiction the IMF waves its hands,
suggests that you might be a xenophobe, and changes the subject.
David Ricardo, On the Principles of Political Economy and Taxation, 1817
Chapter 7 On Foreign Trade
Under a system of perfectly free commerce, each country naturally devotes
its capital and labour to such employments as are most beneficial to each.
This pursuit of individual advantage is admirably connected with the
universal good of the whole. By stimulating industry, by regarding
ingenuity, and by using most efficaciously the peculiar powers bestowed
by nature, it distributes labour most effectively and most economically:
while, by increasing the general mass of productions, it diffuses general
benefit, and binds together by one common tie of interest and intercourse,
the universal society of nations throughout the civilized world. It is this
principle which determines that wine shall be made in France and Portugal,
that corn shall be grown in America and Poland, and that hardware and
other goods shall be manufactured in England.
In one and the same country, profits are, generally speaking, always on the
same level; or differ only as the employment of capital may be more or
less secure and agreeable. It is not so between different countries. If the
profits of capital employed in Yorkshire, should exceed those of capital
employed in London, capital would speedily move from London to
Yorkshire, and an equality of profits would be effected; but if in
consequence of the diminished rate of production in the lands of England,
from the increase of capital and population, wages should rise, and profits
fall, it would not follow that capital and population would necessarily move
from England to Holland, or Spain, or Russia, where profits might be
higher.
Hekšera-Olina teorija
Hekšera-Olina teorija cenšas dot skaidrojumu
alternatīvo izmaksu atšķirībai (kas ir pamatā
tirdzniecības salīdzinošajai priekšrocībai).
Skaidrojums (manuprāt) ir īsti Rikardo garā –
alternatīvo izmaksu atšķirību pamatā ir resursu
(darba, kapitāla un vides resursu) salīdzinošā
deficīta pakāpe. Protams, kā jebkurš modelis,
Hekšera-Olina teorija nesniedz simtprocentīgu
skaidrojumu, jo katrā konkrētajā gadījumā ir
milzum daudz dažādu citu faktoru, kas nosaka
alternatīvo izmaksu atšķirību. Dažādas citas
teorijas (piemēram, Gravity model – un varbūt
arī Portera modelis?) izskaidro alternatīvo
izmaksu atšķirību citus iemeslus.
Ļeontjeva paradokss
1953. gadā V.Ļeontjevs formulēja paradoksu
– izņēmumu no vispārīgās likumsakarības,
ko apraksta Hekšera-Olina teorija,
attiecībā uz ASV.
paradoxos (sengrieķu) ‘negaidīts’ - kaut kas
tāds, kas ir pretrunā (dažkārt tikai
šķietami) ar ko vispārpieņemtu, zināmu,
neatbilst (dažkārt tikai ārēji) veselajam
saprātam, ir neloģisks. (No Tildes
datorvārdnīcas)
Ļeontjeva paradokss nenozīmē to, ka
Hekšera-Olina teorija ir nepareiza.
Par M.Portera konkurences priekšrocības
(competitive advantage) teoriju
Country-based or firm-based approach
Nav pamata apšaubīt, ka Portera teorija
izskaidro alternatīvo izmaksu (vai izmaksu
vispār?) atšķirību starp firmām. Taču kā
tādā gadījumā izmantot šo teoriju, lai
izskaidrotu tirdzniecības izdevīgumu
starpvalstu līmenī?
Kritiķi norāda, ka Portera teorija kā
starptautiskās tirdzniecības teorija būtu
pareiza, ja visa pasaule būtu Amerikas
Savienotās Valstis.
Nobeiguma tēze
Globalizācijas apstākļos, kad nav šķēršļu
resursu brīvai kustībai, tirdzniecības
salīdzinošā priekšrocība neeksistē. Notiek
resursu, tai skaitā darbaspēka kustība,
veidojot “metropoles” un “provinces”, kā
tas XX gadsimtā ir noticis valsts ietvaros.
Latvijai Eiropas Savienībā ir tipiska
provinces loma un nekādas “inovācijas”
u.tml. šo situāciju nespēs mainīt. Vienīgā
cerība ir globalizācijas krahs un nelielu,
autarķisku ekonomiku veidošanās visā
pasaulē, vai vismaz Eiropā.