Annotation
Viljams Šekspīrs
Kopoti raksti
Sešos sējumos
Kopoti raksti VI
Soneti
Šekspīra daiļradi apcerot un vērtējot, arvien nozīmīga vieta tiek
ierādīta 154 sonetiem, kas sarakstīti laika posmā no 1592. līdz 1598. gadam.
Šis gadu desmits iezīmē sonetu poēzijas augstāko uzplaukumu renesanses
laikmeta angļu literatūrā.
izdevniecība Liesma 1965
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Redakcijas kolēģija: M. Ķempe, E. Smilģis, J. Sudrabkalns Kārla
Egles sakārtojums Mākslinieki: A. Slankevičs un V. Ozoliņš
SONETI
PAR SONETIEM
SATURS
SONETI
FROM FAIREST CREATURES WE DESIRE INCREASE
Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu,
Lai dailes rozei vienmēr atdzimt spēks,
Ja vītums skars reiz ziedakausu skaisto,
Tās pēctece sev atmiņā to slēgs.
Bet skaistumā tu savā apreibusi
Jau dodies, pašas liesmās sadegot,
No pārpilnes uz melnā posta pusi,
Kas klusu piezagties kā naidnieks prot..
Ja pašlaik esi zemes krāšņā rota
Un pavasara gaišo prieku paud,
Tad zini — dīgstā iznīce jau dota,
Sev, skopā, tādēļ laimi nenoskaud.
Šo zemi pažēlo, jo nedrīkst, nedrīkst būt,
Tās daļa skaistākā ja velti zūd.
WHEN FORTY WINTERS SHAL.L BESIEGE THY BROW
Kad četridesmit ziemas nāks un ies,
Tev pierē ievelkot daudz dziļu rievu,
Un jaunais goda svārks būs pārvērties
Par skrandām, kuras uzlūko ar nievu,
Un tad, ja vaicās: «Saki mums, kur mīt
Tavs daiļums!» — atbildēt: «Te, acīs manās
Tā atspulgu jūs varat saskatīt,» —
Vai neliktos tev tukša lielīšanās?
Bet kā tu lepotos, ja spētu teikt:
«Lūk. pēcnieks, mana mūža jaunais gājums
To veiks, ko pats vairs nepaguvu veikt.»
Jo viņš būs tavas dailes turpinājums.
Un, it kā atdzimis no domas tās,
Tu versmi justu dzīslās stingstošās.
LOOK IN THY GLASS, AND TELL THE FACE THOU V1EWEST
Teic sejai spoguli: tā stunda klāt,
Kad būs tev atkal atdzimt veidā jaunā,
Ja dabu negribi tu maldināt
Vai atstāt sievas klusās ilgas kaunā!
Jo kur ir viņa, kuras klēpis dīks
Pēc arāja kā druva neilgotos?
Vai kur ir viņš tik liels, tik iedomīgs,
Bez pēcnieka kas nāvei pretī dotos?
Un, kā ar tavām acīm mātes acs
Redz vēlreiz dzīves gaišo maija dienu,
Tā bērnu logos ieraudzīsi pats
Par spīti grumbām jaunību arvienu.
Bet vientuļnieka skumjais liktenis
Ir tāds, ka mirstot mirst un zūd viņš viss.
UNTHRIFTY LOVELINESS, WHY DOST THOU SPEND
Ak izšķērdīgā piemīlība, teic —
Kam sev vien veltī savas dailes rotu?
Mums daba nedod, tikai aizdot steidz;
Visdevīgāk tā devīgajam dotu.
Ak daiļais sīkstuli, kam izšķied tā
Tu dārgumus, ko nāktos veltēs brīvot!
Bez peļņas augļojot tu izmētā
Tik lielas summas, tomēr nespēj dzīvot.
Ja pats sev pārdosi, pats kaulēsies,
Tad sevi apkrāpsi un apmuļķosi,
Un, projām iet kad laiks tev piesteigsies,
Vai pieņemamu norēķinu dosi?
Tavs daiļums neizlietots aprakts kļūs,
Bet lietots dzīvos tas un veicējs būs.
THOSE HOURS THAT WITH GENTLE WORK DID FRAME
Šīs stundas skatam paver laipnas ainas,
Kur katrai acij atdusēties tīk,
Kas skarbs un nedaiļš, lai ar daili mainās,
Lai varmācīgi mirst, kas varmācīgs.
Un tomēr — gaišo vasaru jau virza
Uz drūmo ziemu nerimtīgais laiks,
Drīz sulas stings un lapas zaudēs birze,
Grims dziļos sniegos skaistums, vārs un maigs.
Par vasaru vien ziedu aroms stāstīs,
Šis stiklā tvertais, liegais gūsteknis,
Par skaistumu un sauli, kas mūs glāstīs,
Par to, kas atmiņā pat zudis viss.
Lai arī, ziemai nākot, puķes vīst,
Tām ziedu dvēsele vēl smaržās klīst.
THEN LET NOT WINTER'S RAGGED HAND DEFACE
Pirms tavā dārzā ziemas bargums nāk
Un nokauj visus dailes ziedus jaukos,
Steidz smaržu pilnās sulas kopā vākt
Un saliet jaunos dārga stikla traukos.
Un vai tev tāpēc varēs pārmest kāds,
Ka dzīvē esi pārāk alcis prieka,
Ja tad, kad aiziet būsi aicināts,
Tu pamest varēsi te pēcinieku?
Bet desmitkārt tu būtu laimīgāks,
Ja de9mitkārt tu savos bērnos augtu,
Tad nāve veltīgi pēc tevis nāks,
Jo vesels desmits nāves cīņā trauktu.
Dod, spītniek, svētu solījumu mums,
Ka tārpiem nepaliks tavs mantojums.
LO, IN THE ORIENT WHEN THE GRACIOUS L1GHT
Kad rītos krāšņā saule paceļas
Un diena mūs ikviena laipni sveic,
Tās priekšā, jauns vai vecs, tad zemojas
Un dienu cildina, tai slavu teic.
Un, saule kad jau debess augstumā
Kā jaunība, kas 9pēka briedumā,
To miljons acu skata apbrīnā
Sai brīnišķajā debess augstumā.
Bet, kad uz leju sāk jau slīdēt rats
Un gurdā saule no mums atvadās,
No viņas novēršas tad mūsu skats
Un vienaldzība mīlas vietā parādās.
Tā arī tev būs atvadoties žēl,
Kad nāve sauks. Kas paliks vietā vēl?
MUSIC TO HEAR, WHY HEAR'ST THOU MUSIC SADLY?
Ko klausies mūziku, kas skan tik sēri?
Prieks prieku mīl un maigums maigumu.
Kam labprāt sāpēm durvis vaļā vēri
Un laipni sveic, ko neieredzi tu?
Ja skaņas šis, tik daiļas, brīnišķīgas,
Tev ausīs gaiši neieskanējās,
Varbūt vien tādēļ viņas nežēlīgas,
Ka kopsakarā neuztvēri tās.
Vai jaut, cik stīga stīgai tuva ļoti,
Dārgs laulāts draugs tās viena otrai šķiet,
Tur liekas — daudzbalsīgi vienu noti
Ar bērnu kopā tēvs un māte dzied.
Bez vārdiem dziesma pacilāta plūst:
Kas nenoslēdzas viens, tas laimi gūst.
IS IT FOR FEAR TO WET A WIDOW'S EYE
Vai, baidoties no asarām, kas 1ās
Pār vaigiem atraitnei, tu vientuļš kļuvi?
Kā sieva daba tevi apraudās,
Ka tu to atstūmi un neieguvi.
Bet kur lai bēdās mieru meklē tā,
Ja ēnu pat tu neatstāj mums teju,
Kad allaž sērotāja mirstīgā
Var bērnos skatīt aizgājēja seju?
Vai tad, kad izšķērdētājs bojā ies,
Tā īpašumam ari jāiet bojā?
Bet tavai dailei nav kur patverties,
Ja tevi neauglīgu aizsauks projām.
Nē, tāds pret citiem mīlas nesajūt,
Kas spēj tik nežēlīgs pret sevi būt!
FOR SHAME! DENY THAT THOU BEAR'ST LOVE TO ANY
Jel kaunies teikt, ka mīli kādu tu,
Jo nerūp tev pat nākamība sava.
Gan vari sevi saukt par mīlētu,
Bet tavā sirdī mīlestības nava.
Tik aklam naidam tik tev va|u ļaut —
Tu pat pret sevi sazvērēties spētu,
Un skaisto pajumti tu gribi graut,
Ko tev vien kopt un saudzēt vajadzētu.
Jel mainies tu, lai mainos mierināts!
Vai naidam jāgūst mīlestības vieta?
Kā veidols tavs lai mīlīgs kļūst tavs prāts,
Vismaz pret sevi lai tev sirds nav cieta.
Jel veido citu sevi mīlā tu,
Lai daiļums tavs nemūžam nezustu!
AS FAST AS THOU SHALT VVANE, SO FAST THOU GROWST
Cik ātri vīst tev lemts, tik ātri augt,
Bet augt no jauna pēcniekā tu driksti
Un viņa asinis par savām saukt,
Kad, dzīslām stingstot, nāves miegā slīgsti.
Pret vecumu un nāvi karos tas,
Ar gudrību un daili būdams rados,
Lai krietno ļaužu dzimums nebeidzas
Ne sešdesmit, ne septiņdesmit gados.
Gļēvs, neglīts, rupjš un gaudens bezveidis
Lai saļimst neauglīgs uz nāves vāla,
Bet tev, kam izšķērdīgi dāvāts viss,
Caur mūžiem lemta slavas gaita tāla.
Tu — zīmogs, kuram daba laimi dos
Būt dzīvam tūkstoš jaunos atveidos.
WHEN I DO COUNT THE CLOCK I HAT TELLS THE TIME
Kad klausos pulkstenī, kā stundas steidzas,
Kad redzu — diena baigā naktī grūst,
Un vijolītei ziedu laiks drīz beidzas,
Drīz melnas cirtas sudrabotas kļūst;
Kad skatu vējos lapotni drīz rautu,
Kas tveicē glāba pulkus ganāmos,
Un zaļo vasaru — jau kūļos krautu,
Uz bērēm nestu, baltos akotos,
Tad daiļums tavs man rūgti jautāt liek:
Kad tu starp laika postījumiem būsi,
Kam skaistums viss un jaukums atrauts tiek,
Vai mirstot atdzimšanu neiegūsi?
Spēj laika izkapts visu nāvē traukt,
Tik savos bērnos vari atkal plaukt.
O, THAT YOU WERE YOURSELF! BUT, LOVE, YOU ARE
Tik ilgi, kamēr daba elpot ļauj,
Tu esi tu. Bet, iekāms nav par vēlu
Un nāves izkapts tevi nenopļauj,
Par dailes mantinieku iecel dēlu.
Tad daiļums, kas bij īsam brīdim dots,
Tev mirstot, nevītīs un nenobālēs
Un staigāt varēsi kā atjaunots
Ar dēla augumu un seju tālēs.
Un tavas dzimtas vecais, stiprais nams,
Ko tu no iznīcības paglābt prati,
Tad stingri stāvēs, aukām spītēdams
Un saltumam, ko dvašo nāve pati.
Bet vēlāk lepni ļaudīm rādīs kāds:
«Lūk, nams, kas man vēl tēva dāvināts!»
NOT FROM THE STARS DO I MY JLTDGEMENT PLUCK
Pēc zvaigznēm zilēt netiecas vairs prāts,
Kaut sava zvaigžņu zinātne man aust,
Tā neteic — kļūšu lutināts vai rāts,
Vai mēris nāks un neraža mūs šaust.
Nav iepriekš arī paredzēt man ļauts,
Vai pērkons graus, vai vējš sāks lietu pūst,
Uz debess zīmēm nepaļaujos daudz,
Tās nevēsta, kurš valdnieks laimīgs būs.
Bet tavu acu uzticamās zvaigznēs
Nu jaunu atziņu es lasu, draugs, •—
Vien paaudzes mūs nemirstībā aiznes,
Kur patiesais ar daiļo vienots plaukst.
Ja vientuļa sev iznīcību spried,
Ar tevi patiess daiļums bojā iet.
WHEN I CONSIDER EVERY THIKG THAT GROWS
Ja itin visu vēroju, kas aug,
Un pilnība ir tikai īsu spridi, —
So skatuvi, kur ainu mijums jauks
Mums zvaigžņu mirgā mainas katru brīdi;
Ja zinu, cilvēks uzplaukst tā kā stāds,
To dabas labvēlibā redzam skaistu,
Bet tikai mirkli sasniegts augstums tāds,
Jau vītums iesākas un jauš mus gaistam,
Tad man šais nepastāvīguma jutīs
Par visu dārgāks kļūst tavs daiļais vaigs, —
Laiks uzbrukdams tam iznīcību sutīs
Un tavu dienu naktī vērtīs naigs.
Bet, mīlā kaistot, pretī celšos tam,
Ar dzejas spēku tevi jaunodams.
BUT VV'HEREFORE DO N'OT YOU A MIGHTIER WAY
Ja nežēlīga laika vara bargā,
Vai droši pretī sacelties nav ļauts?
Pats sevi vari simtkārt labāk sargāt,
Nekā šeit tevi klusais pants mans saudz.
Vislaimīgākais dzives kalngals sasniegts.
Ikvienā jaunavīgā dārzā plauks
Tev daudzkārt līdzīgāki tavi asni,
Bet glezna tikai viltojums būs, draugs.
Tā dzīve pati sevi labot steigsies,
Tavs prāts un daiļums saglabāts lai kļūst.
Tas ļaužu piemiņā vairs neizbeigsies.
Bet trauslais zīmulis man pirkstos lūst.
Ja veiksmīgs sevi jaunās audzēs sēsi,
Tā, sevi atdodams, pats pastāvēsi.
VVHO WILL BELIEVE MY VERSE IN TIME TO COME
Kurš ticēs man, reiz lasot senu dzeju,
Kur tavi tikumi vien celti taps?
Dievs liecinieks, ka tavu daiļo seju
Tā nespēj atainot, kā nespēj kaps.
Ja, maigas gleznas savā dzejā vijis,
Es stāstīšu, cik skatiens tavs ir liegs,
«Tāds debess daiļums it nekad nav bijis!
Sis dzejnieks melo!» ļaudis kliegtin kliegs.
Sī lapa, dzeltējusi gadu gaitā,
Tiks skarbi nopelta kā pļāpa vecs.
Teiks ļaudis, — dzejnieks tikai rīmes skaita
Un viņa acis iedomas vien redz.
Bet, ja šai laikā dzīvs vēl būs tavs dēls,
Degs viņā vēl un dzejā gars tavs kvēls.
SHALL I COMPARE THEE TO A SUMMER'S DAY?
Vai tevi saukt par pavasara dienu?
Daudz rāmāka un mīlīgāka tu.
Rauj ziedoņpumpurus skarbs vējš arvienu,
Un rudens panāk katru vasaru.
Par spožu reizēm saule gaisos iras,
Un dažreiz tai ir siltais mirdzums ņemts,
Un skaistums viss no skaistā reizi šķiras,
Kā liktenī vai dabas gaitā lemts.
Tik tava vasara vien nenobālēs,
Un dai|ums tavs nemūžam nezudīs,
Jo nāve neaizraus to savās tālēs,
Ko mūžībā šī dzeja ievedīs.
Cik ilgi cilvēks elpos lejās šajās,
Tā dzīvos vēl un dzīvosi tu tajā.
DEVOURING TIME, BLUNT THOU THE LION'S PAWS
Laiks draudošais, tu vari nodeldēt
Gan lauvas ķetnas, zvēra ilkni smailo,
Pēc liegiem ziediem atkal trūdus sēt
Un likt, lai Fenikss sevi sadeg gailot.
Kas tik, to vari darīt, steidzīgais,
Lai prieks no skumjām visā dabā dairās,
Bet pasaulē, kur viss tik ātri gaist,
Viens noziegums man tavs ir jāatvaira.
Tik mana drauga pieri neaizskar,
|Lai grumbu tīkls glezno seju saudzē.
Ļauj, lai tā tīra saglabāties var
Kā dailes paraugs nākamības audzēm.
Ja darīt Jaunāko tev nebūs kauns,
Viņš manā dzejā paliks mūžos jauns.
A VVOMAN'S FACE WITH NATURE'S OWN HAND PAINTED
Kā sievieti tik daiļu tevi daba
Ir radījusi, mīļotais mans draugs.
Gan izturies par sievieti tu labāk, —
Nekad tev viltus sirdi nesatrauks.
Nav liekulības skatienā tev tīrā,
Tas dzirkstot zeltī visu, ko vien skar.
īsts vīrs, kas apbrīnu māk raisīt vīram, —
Ik sievieti tāds sajūsmināt var.
Par sievieti bij daba gribējusi
Reiz tevi veidot, taču nodoms cits
Tai radās, kad to valdzināji klusi.
Man sirds aiz veltīguma sāpēs sit.
Kaut sievietēm par prieku izraudzīts,
Tavs mīļais tēls arvienu manī mīt.
SO IS IT NOT WITH ME AS \VITH THAT MUSE
Tiem dzejniekiem es nelīdzinos, nē,
Kas slavu dūdo lellēm izkrāsotām,
Tas cildina par visu pasaulē
Un vēl ar pašu debess daili rotā.
Lai saule un lai mēness minēts tiek,
Kā zemes, tā ik jūras sniegtais retums
Un pavasara ziedu agrums liegs ■—
It viss, kas dzejā salīdzināts netumst.
Es vienmēr tikai patiess gribu būt
(Jn teikt, ka mana mīļotā tik skaista,
Cik skaistuma ik zemes bērns var gūt,
Kaut debess spīdekļus tā nevar aizstāt.
Bet tukši lielīt negribu neko,
Jo it nevienam nepārdošu to.
MY GLASS SHALL N'OT PERSUADE ME I AM OLD
Man neiestāstīs spogulis — es vecs,
Ja jaunību ar tevi vienkop rodu,
Bet, līdzko skats tev sejā rievas redz,
Ko cirtis laiks, lai nāvei sevi dodu
Un izpērku šo daili mirdzošo,
Kas manu sirdi ietērpj gaismas plīvā.
Kā vecs lai esmu es, jel saki to,
Ja manās krūtis sirds pukst tava dzīvā?
Nekad lai tevis dēļ nav skumjš man vaigs.
Ak, tādēļ saudzē sevi, visulabā,
Es cieši rokās kļauju tevi maigs
Kā māte bērnu, ko pie krūtīm glabā.
Uz savu sirdi nepaļaujies daudz,
Ja mana mirst, tā tavu līdzi sauc.
AS AN UNPERFECT ACTOR ON THE STAGE
Kā iesācējs uz skatuves, kas mulst,
Jo bailēs sajūk iestudētā loma,
Kā neprātis, kam dusmas sitas pulss,
Bet pats ir sava satraukuma nomākts,
Tāpat es arī nezinu, ko bilst,
Un neatrodu mīlas vārdus īstos.
Gan jutu pārmērīgums manī milst,
Bet atklāties tev sargājos un bīstos.
Lai tevi rod kā sūtnis daiļrunīgs
Vien mana grāmata un visu vēstī.
Tā daudz ko vairāk teikt un prasīt drīkst
Kā lūpas, kurās vārdi mulsā dzēsti.
Ak, mīlas rakstu mācies izlasīt
Un gudrību — ar acīm saklausīt.
MINE EYE HATH PLAVD THE PAINTER AND HATH STELL'
Kopš tavu daiļo atveidu mans skats
Sirds dzīlēs iemūžinājis kā dzīvu,
Par gleznas ietvaru es kļuvis pats,
Kam skaidrāk jāpasvītro perspektīva.
Bet, kas grib sekot mākslas tapšanai,
Lai meistardarbnīcā jo biežāk skatās.
Te, manās krūtīs, mājas vieta tai,
Kam logu vietā tavas acis platās.
Un mūsu acis saprotas ikbrīd:
Kad manas tavus daiļos vaibstus glezno,
Caur tavām saule dvēselē man spīd
Un gaismu met uz veidojumu grezno.
Un tomēr manas acis maldos klīst:
Tās zīmē seju, sirdi nepazīst.
LET THOSE WHO ARE IN FAVOUR WITH THEIR STARS
Lai tie, kas dzimuši zem laimes zvaigznes,
Ar tituliem un slavu posti tiek.
Kaut likten's man to visu garām aiznes,
Cits un daudz labāks ir man dāvāts prieks.
Kā puķe zeltaina plaukst saules smaidā,
Tā favorīts mēdz galmā dižoties,
Ja laipna skatiena vairs nesagaida,
Viss slavas spožums neglābjami dziest.
Un karavadonis ar veiksmi labu
Ir kaujās uzvarējis tūkstoškārt,
Bet zaudē reiz un rūgti sajust dabū,
Ka aizmirsts tiek un izdzēsts viņa vārds.
Posts nedraud man, jo manas laimes ķīla
Ir tas, ka mīlu, — tava maigā mīla.
LORD OF MY LOVE, TO WHOM IN VASSALAGE
Es, tavas mīlas cildenuma saistīts,
Kā vasalis tev rakstu padevīgs,
Ja vēstījuma vārdi nebūs skaisti,
Tie goddevību apliecināt drīkst.
Jā, vardi man tik trūcīgi un kaili,
Ka izteikt nespēju es it neko,
Vien cerēt varu, ka ar slēptu daili
Tev laba nojauta var ietērpt tos.
Bet varbūt zvaigzne, kas man ceļā spīgo,
Ļaus negaidītu labvēlību gūt
Un gaismā pacels sirdi pazemīgo,
Lai viņa tevis cienīga var būt.
Tad nebīšos, ka manas jūtas redz,
Bet pagaidām — lai tumsa mani sedz.
WEARY WITH TOIL, I HASTE ME TO MY BED
Kad, piekusis no ceļa, dusā grimstu,
Lai pūtinātu gurdos locekļus,
Par tevi domāt ilgi nenorimstu:
Gars dodas ceļā, kamēr miesa dus.
Un manas domas liegā lidojumā
No tālienes pie tevis aizlaižas,
Un acis tomēr mulsā sastingumā
Nakts aklā tumsā dzedri lūkojas.
Tad dvēsele man uzbur tavu tēlu
No tumsas man priekš acīm: redzu to
Kā būtni, dzidri ēterisku, cēlu,
Kas mirdzumu no sevis izstaro.
Tā tevis dēļ man miera nav nemaz
Gars naktī, miesa dienā darbojas.
HOW CAN I THEN RETURN IN HAPPY PLIGMT
Kā darba priekā veldzēties, ja lemts,
Lai atpūtas ne mirkli nezin prāts,
Ja dienu smagums miegā nenoņemts,
Ja dienu — nakts un nakti — diena māc?
Šķiet, mūža naidu aizmirsušas tās
Un roku rokā mani mocīt sāk.
Dzen viena darbā, otra — nopūtās,
Ka mīlu man ar darbu nepanākt.
Par tevi stāstu dienai: gaišums tāds
Tev skatienā, ka var tas krēslai spītēt.
Es pielabinos naktij: kad tu nāc,
Kā zvaigzne vari melnos klajos spīdēt.
Bet dienu sūrums garāks kļūst un garāks,
Un naktis atdod mani sāpju varā.
XXIX
WHEN, IN DISGRACE WITH FORTUNE AND MEN'S EYES
Kad, cilvēku un likten's aizvainots,
Es savu dzīvi apraudu, tad kliegt
Uz debesīm man gribas, kāpēc dots
Tik daudziem viss, kas tikai man ir liegts?
Šo apskaužu par bagātību. Tas —
Par skaisto seju liekas apskaužams.
Sūrst viena talants, otra iespējas
Un trešā jautrais, draugu pilnais nams.
Bet, lādot savu dzīvi rūgtos vārdos,
Es tevi atceros, un pateicības prieks
Kā cīrulis kāpj pašos debess vārtos,
Un slavas dziesmām trejļu nepietiek.
Jo tava mīla tādas bagātības ver,
Ko karaļkronis sevī neietver.
WHEN TO THE SESSIONS OF SWEET SILENT THOUGHT
Kad klusās atmiņas es sapulcēju
Un pārdomāju laikus bijušos,
Ko meklēju un iegūt neiespēju, —
Par to no jauna atkal sērojos.
Raud acis tad, kad nav to pieradušas,
Par dārgiem draugiem nāvē zudušiem,
Par mīlas sāpēm, sen kas norimušas,
Par sejiem sen jau laika laupītiem.
Ar pagājušām mokām sevi moku,
Un smagi visu izstaigā mans prāts —
Sen izbēdāto bēdu skumjo loku —
Un maksā to, kas sen jau samaksāts.
Bet, tevi, mījais draugs, kad domās minu,
Ka bēdām gals un atgūts viss, es zinu.
THY BOSOM IS ENDEARED WITH ALL HEARTS
Nu tavās krūtīs visas sirdis mīt,
Ko nāve šķita laupījusi man.
Te satiekoties laimes asra krīt
Un aizgājušo draugu vārdi skan.
Es redzu — viss, kas slepus apraudāts,
Kā nāves nodeva, ko neatgūt,
Uz augļu augļiem bijis tevī krāts,
Lai negaiditi bagāts varu kļūt.
Tu mīlētā un pazaudētā kaps,
Bet dzīvība šai kapā neizzūd.
Par šķiršanos sirds atalgota taps,
Jo tevī laimes atdzimšanu jūt.
Un dārgās sejas tevī skatu es,
Tā piederot pie viņu pasaules.
IF THOU SURVIVE MY WELL-CONTENTED DAY
Ja pārdzīvosi dienu to, kad jauks
Ar zemes pīšļiem nāve manus trūdus,
Un manas dzejas pāršķirstīsi, draugs,
Tu redzēsi, ka smags šo rindu plūdums,
Ka — salīdzinot — pārspēts esmu es
Un jauno vārsmas daudzkārt vieglāk rit..
Bet kavējies pie rindu dvēseles,
Ne atskaņām, ko veikli bārsta cits.
Un aizbildinot saki: «Ja šobrīd
Viņš būtu dzīvs, tad mīlas pilnā sirds
Gan ari spētu sevi izsacīt
Šai formā jaunajā, kas grezni mirdz.
Es, protams, lasu citus — tīkams stils,
Bet sirds, kā viņa rindās, nesasils.»
FULL MANY A GLORIOUS MORNING HAVE I SEEN
Es bieži redzējis, kā ausma nāk.
Vispirms tā kalnu galiem glāstu veltī,
Tad zaļās pļavas noskūpsta, tad sāk
Ar spožu gaismu bālās straumes zeltīt.
Bet tai no pamales pa pēdām lien
Surp mākoņi, sev līdzi nesot lietu,
Un satumst debess, saule miglā brien,
Mums neredzama zagdamās uz rietu.
Tā, jauku dienu solot, agrs rīts
Man jaunībā reiz apspīdēja seju.
Ak vai! Bet drīz tas dūmakā bij tīts
Un bēdu migla klāja dzīves leju.
Bet vai man tāpēc kauns un jānoskumst?
Var dzīves saule tumst, ja debess — tumst.
WHY DIDST THOU I'ROMISE SUCH A BEAUTEOUS DAY
Kam solīji, ka diena jauka būs,
Bez apmetņa lai ceļā dodos es,
Lai vējš ar lielu tagad vajā mūs,
Per svētku drānas ūdens vērpetes?
Nē, vēl par maz, ka vētrā lauzies tu
No lietus asām pletnēm mani glābt.
Vai virs ar zālēm brūci dziedētu,
Ja nedziedējams negods viņam sāp?
Un manas bēdas neremdē tavs kauns.
Tu nožēlo — bet ko gan gūstu es?
Kaut cietīsi, ka esi bijis ļauns,
Man pāridarījumu nebūs vieglāk nest.
A, nu tu raudi? Mīlas pērles krīt…
Tās visu izpirkt var un gandarīt.
NO MORE BE GRIEVED AT THAT WHICH THOU HAST DONE
Nu nebēdā, kas darīts — padarīts.
Pat saulei plankumi, un mēness dilst.
Ir rozei ērkšķi. Ziedā kāpurs mīt.
Slēpj dūņas savās dzīlēs avots zils.
Bez vainas nav neviens. Ja liktu man
Ar taviem grēkiem salīdzināt to,
Ko daru pats, tad izrādītos gan,
Ka grēkojusi neesi neko.
Kad pārkāpumu tavu tiesā prāts,
Sirds aizstavībai atspēkojums garš.
(Tavs apvainotājs ir tavs advokāts.)
Ar naidu mīlai negants pilsoņkarš.
Un zaglēnam, kas goda nepazīst,
Pats apzagtais ir līdzzinātājs īsts.
LET ME CONFESS THAT WE TWO MUST BE TVVAIN
Es atzīstu — mums vajag diviem būt,
Kaut divu mīlu kopiba ir viens,
Lai triecieni, kas dzīvē jāizjūt,
Tev garām paejot, skar mani vien.
Jo tuvibu tas netraucē nemaz,
Ka stiprākajos plecos dzive krauj
Ik smagumu, un stundas laimīgas
Mums satiekoties raizes neatrauj.
Jau tā ne vienmēr varu būt tev klāt,
Jo mana neslava var tevi skart.
Tev arī labāk ļaudīs neatklāt,
Cik tuvi mēs, lai neciestu tavs vārds.
Un tas ir pareizi. Ja mana tu,
Kā gan tavs gods tad mans lai nebūtu?
AS A DECREPIT FATHER TAKES DELIGIIT
Kā gaudens tēvs, kam skatiens priekā zib,
Kad spēku pilnais dēlēns skrien un lec,
Tā es, no likten's dūrēm slims un klibs,
Pats gandarīts, kad manas acis redz,
Cik dāsni daile, veselība, prāts
Tev dāvāti… Kā karaļkroni nes
Tu savus tikumus. Un līdzi godināts
Kā mīlams galminieks tev blakus es.
Ne nabags vairs, ne ļaužu nicināts.
Tavs gara spožums — pirkstiem tverams zelts.
Tavs pārbagātais galds man arī klāts.
Ar tavu mīlu esmu slavā celts.
Un tāpēc vienmēr dari tā, kā labāk tev.
Jo tavā laimē laimi gūstu sev.
HOW CAN MY MUSE WANT SUBJECT TO INVENT
Kam manai mūzai meklēt svešas jomas,
Ja tava elpa acu priekšā bur
Tik daiļus tēlus, tādas dziļas domas,
Ko atklājis vēl nav neviens nekur?
Un, ja es dzejā pasacīt ko spēju,
Tev vienai mana pateicība skan,
Tādēļ ka ilgāk klusēt nevarēju,
Kad vārdus priekšā čukstēji tu man.
Un, mūzas deviņas ja mākslinieki
Sensenis piesauc svētā sajūsmā,
Tad esi man par cerību un prieku
Tu jauna mūza — mūza desmitā.
Un. ja šīs vārsmas slavēs kāds, tad tev
Es slavu novēlu, bet pūles — sev.
O, HOW THY WORTH WITH MANNERS MAY I SING
Patiešām, kā man tevi cildināt?
Tu — daļa manis. Viss — kas manī labs.
Būs krietna tiesa pašuzslavas klāt
Ik vārdam, kas par tevi sacīts taps.
Mums šķirti dzīvot vajag tādēļ vien,
Lai to, kas tavs, es nepierakstu sev
Un ļaudis, nezinot, ka esam — viens,
Pēc nopelniem var godu dāvāt tev.
Sī šķirtība… Kā man ik stunda smeldz,
Kas laika bēgumā bez tevis krīt,
Vien atmiņu un domu vilnī celts,
Es laika plūsmu pūlos apmānīt.
Bet māca šķirtība, kā viens spēj divi būt,
Lai slavas laurus cienīgais var gūt.
TAKE ALL MY LOVES, MY LOVE, YEA, TAKE THEM
Ņem visas manas mīlestības, ņem!
Vai nu ir vairāk? Pati redzi: nav.
Ja mīlai tiesu taisnīgu tu lem,
Tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.
Un reiz šī mīla sen tev dāvināta,
Ar to lu vari darīt, kas tev patīk,
Bet kurnēšu, ja untumainā prātā
Tu spēlēdamās savainosies pati.
Tev, mīļo zaglēn, piedodu, kaut gan
Līdz pēdējam es aplaupīts. Bet gribu,
Lai saproti, ka naidu paciest man
Ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.
Un tomēr — mīlot moci, nokauj pat,
Mēs ienaidnieki nebūsim nekad.
THOSE PRETTY WRONGS TIIAT LIBERTY COMMITS
Tu skaistam grēkam vaļu neaizliedz
Un mani aizmirsti, kad esmu viens,
Grēks jaunibai vēl vairāk daili sniedz,
Kluss vilinājums seko tev arvien.
Tavs liegais maigums sirdī slāpes dedz,
Tavs skaistums reibinādams pretī mirdz.
Ja acīs sievietei kāds liesmas redz,
Kā gan lai dzedra paliek vīra sirds!
Ai! manu mīlu saudzē, lūdzos es,
Slēp daili to, kam noreibināt spēks,
Tā līksmē pārdrošā spēj tevi mest,
Kur doto zvērestu liek aizmirst grēks!
Ļauj skaistums tavai uzticībai mirt,
Man viltū melo tava mīļā sirds.
THAT THOU HAST HER, IT IS NOT ALL MY GRIEF
Ka viņu mīli tu, nav sāpes tās,
Kaut uzticībā sirdi viņai devis,
Bet dzīve bēdas sniedz visrūgtākās,
Kad zaudēju, jo viņa iemīl tevi.
Kaut aizvainots, jūs attaisnošu sāpēs:
Tu mīli, zinot, viņa dārga man,
Un manis dēĻ tā mīlu neapslāpē,
Kad tavos vārdos atzinība skan.
Ja pazūd draudzība, tad mīla gūst,
Ja mīļo zaudēju, to paņem draugs,
Man dziļās skumjās jāpazaudē jūs,
Un mīlas dēļ man dvēslē sāpes aug.
Par laimi, es un draugs — mēs tā kā viens,
Un mana mīļotā mīl mani vien.
WHEN MOST I WINK, THEN DO MINE EYES BEST SEE
Kad plakstus aizveru, skats skaidrāks tiek,
Kas dienai nevērīgi garām gājis.
Kad sapnī man tavs tuvums jāsatiek,
Šķiet, tumsai pāri debess mirdzums klājies.
Tu, kuras ēnu gaismas spozme vij,
Cik lielu laimi gars tavs dāvāt spētu,
Ja gaismu to, ko dodi pusnaktij,
Tu dienai piešķirtu ar mīlu svēto.
Kāds mirdzums varētu tad plakstus skart,
Ja dienā parādītos augums tavs,
Ko stundā zvaigžņotajā redzēt var
Ar acīm atvērtām, kam krēslas nav.
Kad projām ej, kā pusnakts diena tumst,
Nakts diena top, kad jāsatiekas mums.
IF THE DULL SUBSTANCE OF MY FLESH WERE THOUGHT
Ja sevi varētu par domu vērst,
Tad sāpīgs svešums nespētu mūs šķirt,
Par spīti tālēm dotos vienmēr sērst
Pie tevis, mīļā nemierīgā sirds.
Es atgrieztos, kaut svešās malās būts,
Kur tavām acīm nezināms ik krasts,
Šķeļ domas kalnus, dzelmēm pāri plūst,
Steidz ilgām līdzi tevi mīlā rast.
Dziļdziļi sāp, ka neesmu doma es,
Kam simtiem jūdžu tevi meklēt prieks,
Man zemes smagumu sev līdzi nest,
Kad dienas, skumjās gaistot, jāsatiek.
Es daļa zemes, daļa ūdens vien,
Sie elementi sāpes sniedz arvien.
THE OTHER TWO, SLIGHT AIR AND PURGING FIRE
Lai kur es eju, zinu, tavi būs —
Sis dzidrais gaiss un uguns liesmojums,
Ir pirmais domas, otrs ilgas kļūst,
Un mūžam mijoties tie nesatumst.
Kad ilgas līdz ar domām projām trauc
Kā gaismas sūtņi tevi mīlā skaut,
Mans mūžs, no četriem pamatmetiem austs,
Nu tikai divus jūtot, skumjām ļauts.
Līdz atjaunots mans dzīves audums tiek,
Kad naigie sūtņi atkal mājup nāk,
Tiem atgriežoties līdzi steidzas prieks,
Par manu ilgu būtni stāstīt sāk.
Es klausos, tomēr laimes mirklis īss,
Iet sūtņi prom, pār mani sāpes līsti
MINE EYE AND HEART ARE AT A MORTAL WAR
Ar manu sirdi cīnās acu skats
Par balvu, ko tavs tuvums mīlā sniedz,
Dod tēlu pārveidotu sirdij acs,
Šo prieku skatiem dvēsle neaizliedz.
Sirds alkst, lai vienmēr lajā spētu būt
Tavs skaidrais tēls, kas dziju mīlu devis,
Bet acis pretojas, grib savu gūt,
Vien sevī paturēt tās vēlas tevi.
Kam vairāk tiesību? Lai izšķir prāts
Un dvēslei paklausīgo domu balss;
Prot mīla līdzvērtīgi dāvināt —
Gūst sirds un skatiens, ko visvairāk alkst:
Lai acim pieder veidols ārējais,
Lai jūtu mirdzums sirdī neizgaist.
BETWIXT MINE EYE AND HEART A LEAGUE IS TOOK
Kļūst daudzreiz acu skats un sirds kā viens,
Grib, mīlai kalpodami, labu vēlēt,
Kad acis ilgoto grib tvert arvien,
Sirds nopūzdamās pagurst slāpju kvēlē.
No mīļās tēla acis līksmi gūst
Un, ciemos saucot, sirdij sapnī māj,
Bet citreiz acs par viesi sirdij kļūst,
Kam daļa milas domu jāatklāj.
Es tādēļ vienmēr varu tevi just,
Ar manu mīlu tēls tavs saistīts šķiet,
Tik tālos ceļos nevari tu zust,
Lai ilgas nespētu tev līdzi iet.
Bet, ja tās naktī aizmigušas rimst,
No sapņu tēla sirdī gaisma dzimst.
HOW CAREFUL WAS I, WHEN I TOOK MY WAY
Cik rūpīgs vienmēr ceļā devos es,
Ar atslēgām ik dārgums pasargāts,
Lai ļauna roka nespēj projām nest,
Viss ceļa somās droši paglabāts.
Bet tu, pret kuru pērles tikai nieks,
Tu laime, kuru rūgtas bēdas klāj,
Viscildenākā, svētums, dvēsles prieks,
Man laupītājos tevi jāatstāj.
Nē, ceļa somās tevi jāslēdz nav,
Bet krūtīs, kur vistuvāk varu just,
Ar manu elpu vijas liegums tavs,
Ja gribi, paliec, netīk, vari zust.
Pat tad vēl baidos, dzīve izšķirs mūs,
Pat uzticība dažreiz zaglis kļūst.
XLIX
AGAINST THAT TIME, IF EVER THAT TIME COME
Pret laiku to, ja tāds reiz nāktu mums,
Kad dusmotos par manām kjūdām tu,
Jo tava mīla un tavs gara cildenums
Pat spožā laimē ēnas manītu;
Pret laiku to, kad garam iesi tu
Kā svešniekam, kaut acīs saule līs
Un mīla kādreizējo tuvumu
Par vēsu atturību pārvērtīs;
Pret laiku to sirds sevī spēku krās,
No visa labā dzīvē gaismu gūs,
Kā soģis tad pret sevi pašu stās,
To aizstāvēs, kas tava daja būs.
Ja projām ej, tad taisnīgs lēmums tavs,
Es mīlu, lai gan tiesību man nav.
HOW HEAVY DO I JOURNEY ON THE WAY
Ar smagu sirdi nākas ceļu sākt,
Ja tas, ko sagaidu, vien gurdums ir,
Lai drūms pie atziņas es spētu nākt:
«Cik jūdžu mērots, tik no drauga šķir.»
Un arī gausais zirgs man tikko kust,
Šķiet, nevis mani — skumjas manas nes,
It kā šis lopiņš tiešām prastu just,
Ka šķirties negribu no tevis es.
Viņš nesteidzas, kaut niknums mani grābj,
Līdz asinīm lai sānus pieši šķeļ,
Kā vaids tam krāciens gurds no krūtīm kāpj,
Kas mani vēl par piešiem asāk dzeļ.
Kā atbalsis caur sirdi trīsas skrien:
Aiz manis laime, pretī sāpes vien.
LI
THUS CAN MY LOVE EXCUSE THE SLOW OFFENCE
Tik mīla sapratīs, ja gaitā gausā
Zirgs kūtrais sāk no tevis projām nest.
Kāpēc lai viņš šai brīdī mani klausa,
Ja steigai iemesla pats nesajūtu es?
Ko atgriežoties nabadziņš gan iesāks,
Kad ātrums lielākais man liksies mazs?
Es piešus asos duršu viņa miesā,
Pat vēja spārni nebūs man nekas.
Patiešām zirga nezinu neviena,
Ko mana sirds par ilgām straujāk trieks.
Ar traku auli jutīšu tās skrienam,
Pat dzirdēšu — aiz prieka skaļi kliegs.
Zirgs projām vilkās ietiepīgi gauss,
Sirds atceļā tam pilnus joņus ļaus.
SO AM I AS THE RICH, WHOSE BLESSED KEY
Es tā kā bagātnieks, kas aiziet var
Pie slēptiem dārgumiem, lai atslēgt spētu,
Bet vienmēr viņš tos rokām neaizskar,
Lai dailes spozmi velti nedeldētu.
Vien tādēļ svētkiem svinīgs krāšņums dots,
Ka reti tie pār gadiem viesos nāk,
Kā dārgakmeņu vijums sakārtots,
Kā pērļu lāses rotā mirdzošā.
Tāds ir šis laiks, un tajā slēpies tu
Kā telpā, kurā dārgus tērpus liek,
Lai dienai svētākai tie dāvātu
To daiļumu, kas starojošs kā prieks.
Ai svētītā! Sniedz laimi tuvums tavs
Un atstāj cerības, kad tevis nav!
WHAT IS YOUR SUBSTANCE, VVHEREOF ARE YOU MADE
No kādas vielas esi izveidots,
Ja miljons nokrāsu ap tevi sienas?
Ikviens var tikai vienu ēnu dot,
Tev vienīgajam piemājo ikviena.
Pats skaistākais no dieviem Adonīss,
Ar tevi salīdzināts, satumst kaunā.
Kaut vaigā Helēnai ir daijums viss,
Bet grieķu stilā gleznots tu no jauna.
Ja minēts ziedonis un brieda laiks,
Vien tevi katrā redzam veidā tādā,
Jo pirmais ir tavs atēnojums maigs,
Bet otrs tavu dāsnumu mums rāda.
Ik daiļumā tavs piemīlīgums mirdz.
Bet kam vēl ir tik uzticama sirds?
O, HOW MUCH MORE DOTU BEAUTY BEAUTEOUS SEEM
Cik daiļums daudzkārt mums vēl daijāks šķiet.
Ja patiesīgums viņu jauki rotā!
Ir roze skaista, taču maigais zieds
Vēl dārgāks kļūst aiz smaržas, kas tam dota.
Ir vēja ziediem krāšņums tikpat dīvs
Kā purpuram, kas liegi dvesmo rozēs.
Tāpat tie ērkšķus slej un kupli pliv,
Kad slēptie pumpuri plaukst saules gozē.
Bet tas ir tikai ārišķīgums diks,
Neviens tos neiemīl un necildina.
Tie aiziet bojā. Rožu elpa tvīkst,
No viņu bojā ejas smarža ap mums tinas.
Tā paliks, daiļo zēn, kad vitums skars,
Par tevi dzejā patiesības stars.
NOT MARBLE, NOR THE GILDED MONUMENTS
Ne marmors balts, ne pieminekļu zelts
Šīs vārsmas nepārdzīvos gados garos,
Kur skaidrā mirdzumā tavs atveids, celts
Pār laika putekļiem, dzīvs mūžam staros.
Karš statujas var drupu drupās triekt,
Var celtnes aprīt posta liesma pikta,
Bet Marsa trulam šķēpam neaizsniegt
So tavu piemiņu, kas rakstos likta.
Tu pāri naidam, pāri nāvei celsies,
Tavs daiļums iznicību uzveikt spēs,
Un audžu audzes tevī spēku smelsies,
Kamēr vien pasaule šī pastāvēs.
Lai notiek tā, lai mirstīgums tev ņemts
Un mīlētāju acīs dzīvot lemts.
SWEET LOVE, RENEVV THY FORCE; BE IT NOT SAID
Ar jaunu spēku, mīlestība, nāc,
Jo tu tāpat kā slāpes, izsalkums,
Kas pārpilnīgi šodien remdināts,
Vēl skaudrāk otrā dienā uzbrūc mums.
Par mīlestibu pasakāms tas pats:
Kaut šodien acīs gurdumu tai nojauš,
Rīt jaunās alkās atkal kvēlos skats,
Kas mīlestībai neļauj aiziet bojā.
Kā okeāns lai tāda šķiršanās,
Kas divām būtnēm atvadīties liek,
Lai otrā dienā krastā tiktos tās,
Kad atkal saucis saplūšanas prieks.
Sī atšķirtība lai ir ziemas sals,
Tad sirds vēl stiprāk pavasara alksi
BEING YOUR SLAVĒ, WHAT SHOULD I DO BUT TEND
Tavs kalps es esmu, ko vēl vairāk gūt
Kā maigi stundas sveikt, ko mīli tu,
Nekas tik dārgs man dzīvē nevar būt
Kā vēlēšanās, lai tev kalpotu.
Es neprasu, lai laiks ir bezgalīgs,
Tu, valdiniec, vien tavas stundas jūtu,
Ja šķiroties kalps tevi redzēt drīkst,
Sirds aizmirst, kāds ir aiziešanas rūgtums.
Es neprasu, kurp dodies tālumos,
Un skatienos man greizsirdības nava,
Kā skumstošs vergs es klusi ilgojos,
It visu aizmirstot, pēc laimes tavas.
Ir mīla naiva, kaut viskrietnākā,
Lai ko tu dari, jūtas labi tā.
THAT GOD FORBID THAT MADE ME FIRST YOUR SLAVĒ
Lai novērš dievs, kas kalpot pavēlēja,
Ka tavu laimi gribu nopulgot,
Ka tev par pagājušo vaicāt spēju,
Es kalps ar tevi mūžos savienots.
Ļauj paciest man, ar ilgām gaidot tevi,
So prombūtni, ko svabadiba sniedz,
Ļauj klusi pieņemt sāpes, ko man devi,
Lai pārmetumus dvēsle sacīt liedz.
Kas vēlies būt, tā paliec tu arvienu
Un brīvībā sirds likumus sev dod,
Bez maldiem pati paņem savu dienu,
Kur laimes stundas sirdij jāatrod.
Man gaidīt lemts, kaut elles mokas šīs,
Par prieku sirds nekad tās nevērtīs.
IF THERE BE NOTHING NEW, BUT THAT WHICH IS
Ja jauna nav nekā un viss jau bijis,
Vai apkrāpts nejūtas tad mūsu prāts?
Kam pūlēties, kur sviedru daudz jau lijis,
Nest. sevī to, kas reiz jau dzemdināts?
O, Jaujiet, pagātnē lai sameklēju,
Pirms apkārt saulei piecsimt loku liekts,
Jau senā grāmatā es tavu seju,
Kur pirmo reizi atveids tavs ir sniegts.
Lai redzu es, ko senatne spēj ielikt
Tai tēlā brīnišķā, kas tevi pauž:
Vai esam labāki? Vai mums ko pielikt?
Vai arī pārmaiņu tur nenojauš?
Jā, saprotu, tā pienācās tam būt,
Daudz mazāks daiļums spēja slavu gūt.
LIKE AS THE WAVES MAKE TOWARDS THE PEBBLED SHORE
Kā viļņi, irdami pret krasta oļiem,
Tā mūsu stundas dienu plūsmā zūd.
Mums tālāk tikt par priekšgājēju soļiem,
Un turpinātājiem to darbā būt.
Ik piedzimšana, rotāta ar ziediem,
Iet pretī briedumam. Pēc tam tūlīt,
Jau draudot ļauna aptumsuma biediem,
Laiks doto dāvanu sāk atprasīt.
Laiks jaunībai tās plauksmi nesaglabā
Un grumbas ievelk pierē skaistulei,
Plūc pašu dārgāko, kas rodams dabā,
Viss nāvē brūk, kur izkapti tas slej.
Un tomēr vārsmām šīm sniegt mūžību,
Kur dzīvosi par spīti nāvei tu.
IS IT THY WILL THY IMAGE SHOULD KEEP OPEN
Vai vēlies tu, lai naktīs skumji garās
Man gurdie plaksti nomodā spēj būt,
Vai gribi tu, lai sapņi aiziet garām,
Vien tevi sirds ar pusnakts krēslu jūt?
Vai tas tavs gars, kas vēro gaitas manas,
Kam projām tu no sevis doties liec?
Kas arī velti šķiestās stundas mana
Un greizsirdībai kvēlu degli sniedz?
Nē, tavām jūtām nav šī spēka cēlā,
Tā mana sirds, kam uzticība viss,
Un savā mīlā es pat naktīs vēlās
Par savu sargu tevi iecēlis.
Par tevi nomodā, kaut arī esmu šķirts,
Par citu mīlā staro tava sirds.
SIN OF SELF-LOVE POSSESSETH ALL MINE EYE
Es patmīlību savās acīs dedzu,
Ik asins lāsē ieaudies šis grēks,
Kā dziedēt to, es dzīvē nesaredzu,
Dziļdziļi sakņojas tās ļaunais spēks.
Šķiet, citam sejā nemirdz daile tāda,
Un citam nav tik tīkams augums dots,
Visaugstāk savu patiesību stādu,
Kā kalns es jūtos, tālēs atmirdzot.
Kad cita seja spoguļstiklā baismo,
Kad nogurumā pretī ēnas vīd,
Es patmīlīgi redzu tikai gaismu,
Sirds īstenību nespēj ieraudzīt.
Vien tevis dēļ es cildināju sevi,
Tu savu daili nogurušam devi.
lxiii
AGAINST my LOVE SHALL BE, as I am NOW
Kā pašlaik man reiz manam draugam klāsies,
To laika nesaudzīgā roka skars,
Gurs straujā sirds un krunkas pierē krāsies,
Bet jaunība, ko apmirdz rīta stars,
Prom dziļā gadu naktī aizgrimt steigsies,
Un krāšņums brīnišķais, kas ieskauj to,
Būs sen jau izbeidzies vai arī beigsies
Ar pavasara daili zudušo.
Siros šādam melnam brīdim spēkus taupa
Pret ļauno vecumu, kas nazi trin,
Lai tavas mīlas miņu nenolaupa,
Kaut arī pašus mūs kā ziedus šķin.
Šis mīlas skaistums, melnos burtos kļauts,
Būs mūžam zaļš un nāvei netiks ļauts.
VVHEN I MAVE SEEN BY TIME'S FELL HAND DEFACED
Kad redzu laika skarbai varai ļautu
Es seno gadu simtu godību,
Kad redzu dažu lepnu torni grautu,
Pār cēlo valdām zemē sodību;
Kad redzu okeānu izsalkušo
Pār krasta karalisti gāžamies
Un viņa viļņu baru satumsušo
Arvienu dziļāk zemē brāžamies;
Kad jāredz man šī baigā mainīšanās,
Kas valstīm brukt un bojā iet spēj lemt,
Ļauns drauds tad iesakņojas domās manās,
Ka laiks nāks manu mīļo projām ņemt.
Kā pati nāve doma šī prot draudēt,
Un raudu tad, ka man tik daudz ko zaudēt.
SINCE BRASS, NOR STONE, NOR EARTH, NOR BOUNDLESS
SEA
Pat plašā jūra, zeme, akmens, varš
Ja padoti ir iznicibas biedam,
Kā skaistumam lai uzveicams šis karš,
Ja stiprumā tas līdzīgs trauslam ziedam?
Un vasarai ar elpu medaino
Kur patverties šai dienu plūsmā smagā,
Viscietā klints ja neiespēj neko
Un dzelzu vārtus laika soļi dragā?
Ak, rūgtās pārdomas! … Kā pasargāt
Gan laika dimantu no laika kvēpiem?
Kur roka tā, kas uzdrīkst pretī stāt,
Kas glābt var skaistumu no nāves šķēpiem?
Viss velti, tintei melnajai vien spēt
Likt mīlai tālos mūžos atmirdzēt.
TIRED WITH ALL THESE, FOR RESTFUI DEATH I CRY
Es saucu noguris: «Lai nāve nāk!»
Kad jāredz man, ka nelga kāzās plītē,
Bet krietnais kļūst jo dienas nabagāks,
Ka uzticībai nodevība spītē,
Ka neģēlis par vīru smieties drīkst,
Ka blēdis norauj jaunavai tās rotu,
Ka kropļa jūgā stalti pleci līkst,
Ka maldi nomāc domu apskaidrotu,
Ka dzelzu pirkstos dzejas ziedi vīst,
Ka muļķībai pār gudram galvām vara,
Ka augstprātība vienkāršību nīst,
Ka ļaunais godīgo par kalpu dara, —
Tad labāk mirt un neredzēt neko,
Bet kā lai vienu atstāj mīļoto?
LXVII
AH, WHEREFORE WITH INFECTION SHOULD HE LIVE
Kādēļ lai skaistums dzīvo ievainots,
Pats neticēdams, kāds ir viņa spēks,
No daiļā labumu sev iegūt prot
Un kopā cildināt ar viņu grēks?
Kādēļ lai maldi viņa vaibsti kļūst,
Lai dzīvās krāsas nozog nedzīvais
Un rozes ēnu nabags skaistums gūst,
Ja īstenība — zieds vissārtākais?
Kādēļ tas dzīvs, ja dabas iespaids zūd,
Kad pārāk maz tai dzīslās asins šļāc,
Kad avots pēdējais, kur spēku gūt,
Ir krāšņums pats, par ko tā lepojās?
Sniedz daba daili, ko reiz guva tā
Pirms ļaunām dienām laikā senajā.
THUS IS HIS CHEEK THE MAP OF DAYS OUTWORN
No tālām dienām atblāzma šis vaigs,
Kad skaistums bij un tā kā ziedi vīta,
Pirms dailei neīstai bij piedzimt laiks,
Tās zīme sejās tika ierakstīta;
Pirms aizgājēja cirtas zeltotās,
Kas pieder kapenēm, bij citam dotas,
Lai otrā dzīvē spētu mirdzēt tās,
Lai miris skaistums citu galvu rotā.
Tas tālo pagājību skatīt ļauj
Bez lieka greznuma, tik skaidru, svētu,
Kas senām vasarām plaukt neatļauj,
Lai krāšņums bijušais reiz atzelt spētu.
Sai atblāzmā vēl daba pastāstīs,
Cik dienās senajās bij skaistums īsts.
LXIX
THOSE PARTS OF THEE THAT THE WORLD'S EYE DOTH VIEW
Tavs skaistums ārējais, kas saista mūs,
Tik liels, ka daudzās sirdis staro prieks;
To cildinot, vārds dvēsles atbalss kļūst
Tik īsts, ka arī naidnieks nenoliegs.
Bet tavā sejā ārējs krāšņums vīts,
Tie paši ļaudis, kuri slavu sniedz,
Spēj citos vārdos labo izpostīt.
Sirds tālāk redz, kur acis neaizsniedz,
Tie tavās domās ieskatīties prot,
Ar taviem darbiem mēro prāta dzīles,
(Jn viņu acis skopu prieku rod,
Jo tu kā zieds, kas nezālei ir līdzīgs.
Kam dvēsles smaržai nav tavs skaistums dots, —
Bij ikdienībā augsne jāatrod.
LXX
THAT THOU ART BLAMED SHALL NOT BE THY DEFECT
Bez vainas tu, kaut ari paļas krīt,
Jo daiļumam jau neslavu drīz taisa,
Un aizdomas to traucas pavadīt
Kā melna vārna dzidrā saules gaisā.
Bet tavu krietnumu — gan rādīs laiks —
Sis nopēlums vēl cildenāku darīs.
Jo tārpam iepatīkas pumpurs maigs,
Un esi tu pats liegais pavasaris.
Gar jauno dienu slīkšņiem izlaipots,
Ik sadursme tik uzvaru tev deva;
Bet tas jau netiks pierakstīts kā gods,
Jo skaudibu vis apklusināt nevar.
Ja ēnas nebūtu, kas ļauni ņirdz,
Patiešām piederētu tev ik sirds.
LXXI
NO LONGER mourn for me when i am dead
Vairs nesēro, kad miris būšu es,
Tev saīguši zvani ziņu dos,
Ka, aizbēgot no viltus pasaules,
Es tagad viltus tārpus izvēlos.
Lai atcerēties neliek rindas šīs
Tev manu roku, jo es mīlu tā,
Ka vēlos, lai tu aizmirst vari drīz
Tās atmiņas, kas sāpes sagādā.
Ja skatiens tavs pār dzejas pantiem trauc.
Kad esmu jau ar zemi sajaucies,
Lai sirds vairs manu vārdu neatsauc
Un mīlestība līdz ar dzīvi dziest;
Sai pasaulē tu vari kaunā krist,
Ja skumsi vēl, kad būšu aizgājis.
O, LEST THE WORLD SHOULD TASK YOU TO RECITE
Lai nebūtu tev citiem jāatklāj,
Ko iemīlamu spēji mani rast,
Lai aizmirstība, mīļā, visu klāj,
Jo nav jau vērts, ka mani atceras.
Tu piemelosi dažus tikumus,
Lai citu acis varu labāks kļūt,
Kad zemes klēpī atdusēšos kluss,
Kaut savā mūžā nespēju tāds būt.
Lai tavu vārdu neskar kauna traips,
Kad nepelnīti glaimi runā skan,
Liec manu vārdu aizmirst atmiņai,
Par negodu lai nav nedz tev, nedz man,
Jo mani kauns par niecīgumu māc
Un tevi — ka reiz bijis jāmīl tāds.
THAT TIME OF YEAR THOU MAYST IN ME BEHOLD
Tev būs reiz mani redzams gadalaiks,
Kad lapas dzeltenas var saskatīt
Šais krūmājos, ko plosa aukstums baigs,
Un vējos putni nenāks dziesmas vīt.
Šo dienu mijkrēslis tad būšu es,
Kad saules riets jau vakarpusē dziest,
Un mazpamazām nakts to projām nes,
Kā nāves līdziniece tērpusies.
Tu mani redzi tālu uguns kvēli,
Kas savu jauno dienu pelnos dus —
Uz nāves gultas, kur beigt saldo spēli.
Kas deva dzīvību — liek tagad klust.
Tad raugies, lai tev mīla stipra kļūst,
To mīlēt, ko tik drīz jau zaudēt būs.
BUT BE CONTENTED: WHEN THAT FELL ARREST
Bet nezūdies, ja šajā cietumā
Bez žēlastības tikšu projām vests,
Tad piemineklis kāds tev jāatstāj,
Kur savu dzīvi saglabāšu es.
Tu ieraudzīsi, viņu uzskatot,
To dalu īsteno, ko veltu tev.
Lai zeme zemi gūst, tās tiesu dod,
Bet gais ir tavs, ņem labo dalu sev.
Vien dzīves mieles pazaudētas būs
Un tārpu guvums — augums nedzīvais,
Kur gļēvās nelietības asmens rūs.
Sis niecīgums lai tavā miņā gaist.
Bet vērtīgais, kas miesā glabājas,
Ir dzejas spēks, pie tevis paliek tas.
SO ARE YOU TO MY THOUGHTS AS FOOD TO LIFE
Tu tā, kas visus manus sapņus baro,
Tu auglīgs lietus pāri klajiem šiem.
Man mūžīgs strīds ar tevi jāizkaro
Kā sīkstulim ar viņa dukātiem.
Te lepns las ar spožā zelta zibu,
Te izmisis, ka laiks to visu zags,
Gan meklēdams sev laimē vientulību,
Gan prieku izkliegdams vai gluži traks.
Tā arī es kā dzīrēs reibstu mirkļiem,
Tad atkal velti tevis tvīkstu viss,
Prom ritot skaistumam uz laika irkļiem,
Ko tevi guvis un ko zaudējis.
Man mieloties un reizē salkt ir lemts,
Kad vienā laikā viss ir dots un ņemts.
WHY IS MY VERSE SO BARREN OF NEW PRIDE
Kādēļ gan vārsmās trūkst man lepnas spozmes,
Kam svešas man ir formas manieres?
Vai tiešām pārāk maz ir manī drosmes,
Lai jaunus dzejas veidus rastu es?
Kādēļ pa senu, iestaigātu taku
Lemts savu iztēli ir vadīt man;
Un katra rinda, katrs vārds, ko saku,
Tev dzirdēti un pazīstami skan?
Ak mīļotā, tak rakstu tev ar prieku,
Tik tu un mīla esat manim viss;
Es vecos vārdos jaunu kaismi lieku,
To izteikdams, kas teikts jau sensenis:
Kā vecā saule mūžam jauna aust,
Tā savu mīlu vienmēr man tev paust.
LXXVII
THY GLASS WILL SHOW THEE HOW THY BEAUTIES WEAR
Redz spogulī, ka skaistums vīst kā zieds,
Teic pulkstenis, ka mirkļi projām slīd.
Uz baltām lapām savas domas liec,
Lai citi vēlāk var tās izlasīt.
Tu grumbas redzi, nāves domas aust,
Kad tavi pirksti pieskārusies tām,
Bet klusā stundā pulkstenis liek jaust,
Ka laiks pret mūžiem vada pamazām.
Kas neiespiežas atmiņā un gaist,
To glabās papīrs, tāda diena nāks,
Kad doma, bērns šis kādreiz auklētais,
Kā sveša atsteigs, atkal runāt sāks.
Cik vien šīs rindas uzlūkosi tu,
Tās iepriecinās, darīs bagātu.
SO OFT HAVE I INVOKED THEE FOR MY MUSE
Tavs vārds tik bieži manā dzejā zib,
Tik bieži rakstot stāvēji man klāt,
Ka savas rindas ari citi grib
Ar tavu vārdu, mūza, izrotāt.
Sis acis vārdus mēmām lūpām dod
Un muļķa domai augstu lidot liek.
Tās redzot, smalkā māksla spārnus rod
Un iznesība divtik cēla tiek.
Man tomēr lepnums, ka ir veikts kaut kas
Un spēks to radīt ir no tevis gūts,
Lai gan tu līdzi citiem vārdus rast,
Vēl skaistākām liec skaistām mākslām kļūt.
Skan dzejā manas jūtas vienkāršās,
Jo tu par mākslu prati pārvērst tās.
\VHILST I ALONE DID CALL UPON THY AID
Reiz spēku devi radīt dzeju man,
Un izskatījās tā kā kristāls dārgs,
Turpretī tagad izskan bāli pants
Un mana mūza gurda citur vārgst.
Es varu piekrist, kāds ja labāk prot
Par mani dzejot: lai viņš laurus plūc.
Bet zini, dzejnieks atpakaļ tev dod
To, kas no tavas bagātības gūts.
Tiek slavēts tikums — vardu šo viņš ņem
No tevis pašas. Skaistums meklēts tiek —
Un tevī atrast dzejniekam to lemts;
No tevis gūto viņš tev rokās liek.
Nē, tavu paldies viņš nav pelnījis,
Nekas nav viņa, tevis dāvāts viss.
O, HOW I FAINT WHEN I OF YOU DO WRITE
Trūkst spalvai spēka, zinot, ka ir cits,
Ko man ar savām dziesmām neuzveikt,
Kam cildinoši vārdi ritēt rit,
Lai es neko vairs nespētu tev teikt.
Bet, tā kā līdz ar kuģi okeāns
Uz saviem pleciem nieka laivu nes,
Tad pārgalvīga drosme radās man
Uz platā viļņa savu buru plest.
Kaut arī neliels būs man atbalsts tavs,
Es viļņu varu tomēr spēšu veikt.
Ja sadragāto laivu dzelmē raus,
Viņš lepnā priekā varēs tālāk steigt.
Ja vien pret viņu liktenis būs labs,
Tad mana mīla būs man arī kaps.
LXXXI
OR I SHALL LIVE YOUR EPITAPH TO MAKE
Vai mana sirds tev kapa vārsmas saliks,
Vai ilgāk būsi tu uz pasaules
Un piemiņa pat nāvē dzīva paliks,
Kad sen no visiem būšu aizmirsts es?
Tavs vārds kļūs nemirstīgs, tam nebūs rieta,
Kad mana sirds būs apklususi jau,
Man parastu sniegs zeme kapa vietu,
Bet ļaužu acis staros attēls tavs.
Šī dzeja kļūs par pieminekli tavu,
Ko nākamībā lasīs vēl arvien;
Un jaunas paaudzes tev skandēs slavu,
No manējās kad neelpos neviens.
Tai spēkā dzīvosi, kas vārsmās plūst,
Tavs vārds kā dzeja ļaužu lūpās būs.
I GRANT THOU WERT NOT MARRIED TO MY MUSE
Ar manu mūzu nav tev kopīgs ceļš,
Un tādēļ lēnprātība neaizliedz
Tev uzklausīt, kā veltījumi zeļ,
Lai kādu darbu dzejnieki tev sniedz.
Cik skaists tev vaigs, tik skaists tev arī prāts,
Daudz pārāks tas par manām uzslavām.
Kaut manās vārsmās tiki cildināts,
Tu tomēr meklē jaunākas par tām.
Lai notiek tā. Reiz tomēr brīdis nāks,
Kad noplaks daiļrunības vilnis augsts
Un redzēsi, ka vārds ir vērtīgāks,
Ja teic to patiesību mīlošs draugs.
Visvairāk spilgtu krāsu vajag tad,
Ja bāls ir vaigs. Tu esi sārts tāpat.
I NEVER SAW THAT YOU DID PAINTING NEED
Es domāju, ka krāsas neīstas
Nav vajadzīgas tavam skaistumam.
Es domāju, ka dzejnieks pārāk mazs,
Lai rastu piemērotus vārdus tam.
Lūk, izskaidrojums, kādēļ esmu kluss:
Tev līdzās manas rindas nespēj stāt.
Sāk dzejnieks savu nevarību just,
Ja tādu skaistumu grib cildināt.
Pēc tavām domām, tas ir grēks gandrīz,
Ka klusums manai mūzai lūpas slēdz.
Nē, mēmums dailei pāri nedarīs,
Bet vāja dzeja nogalināt mēdz.
Ko izstaro tavs skatiens, maigs un rāms,
Pat diviem dzejniekiem nav izsakāms.
WHO IS IT THAT SAYS MOST? WHICH CAN SAY MORE
Vai patiesākus vārdus pateiks kāds
Par tiem, ka tu — tas esi tikai tu?
Vai kaut kur dziļi ieslēgts skaistums tāds,
Ko līdzināt ar tavu skaistumu?
Vājš dzejnieks, ja tam vārdu nepietiek
Mazliet vēl uzteikt to, kas nopelnījis,
Bet tas, kas lasītājam saprast liek,
Ka tu — tas esi tu, sev slavu vijis.
Sev vārdus viņš no dabas lūpām gūst,
Sniedz tavu portretu, ko daba dod.
Ar tādu prasmi dzejnieks slavens kļūst,
Liek visiem savu stilu apbrīnot.
Skan glaimi tev, bet glaimos paļas dzird,
Ja tajos tīksmi klausās tava sirds.
LXXXV
MY TONGUE-TIED MUSE IN MANNERS HOLDS HER STILL
Būt nerunīga mana mūza prot,
Kad citi mūzas kalpi sacenšas,
Ar zelta spalvu tevi cildinot,
Visskanīgākās dzejas rindas rast.
Es domāju, bet vārdus citi teic,
Kā dumjš un neizglītots ķesteris.
Pēc tam kad spējīgākie himnas beidz,
Es «āmen» pasaku, un tas ir viss.
Kad tevi slavē, saku: «Jā», «Tā ir», —
No savas puses šo to bilstu vēl,
Bet tas, ko dziļi glabā mana sirds,
Uzreiz nav vārdos izsakāms diemžēl.
Par skaļiem vārdiem cieni dzejniekus,
Bet mani tādēļ, ka es draugs tev kluss.
VVAS IT THE PROUD FULL SA1L OF HIS GREAT VERSE
Vai viņa dzejas buru audums tvirts
Ir tas, ko allaž lepni plandam jūt,
Kas domām manās smadzenēs liek mirt
Un domu klēpim liek par kapu kļūt?
Vai gars, kas viņu rakstīt mācījis,
Slēgt lūpas man ar klusēšanu var?
Nē, manas dzejas liesmai neliek dzist
Nedz viņš, nedz viņam labvēlīgais gars.
Nē, nevar lepoties nedz viņš, nedz spoks,
Kas naktīs tam ar padomiem stāv klāt,
Ka viņu dēļ es kļuvis mēms kā koks
Vai arī esmu baiļu mulsināts.
Bet, kad tu viņa dzejai talkā steidz,
Man trūkst, ko teikt, un dzeja dzivot beidz.
FAREWELL! THOU ART TOO DEAR FOR MY POSSESSING
Ardievu! Palikt nespēju pie tevis:
Tu savu cenu tagad zini jau.
Ko varēju, to es tev tiku devis,
Nu ērmu nabags, kam nekā vairs nav.
Vai mīlestība oriksl būt dāvinājums?
Vai paturēt var to, kas nepelnīts?
ŠI dārgā balva, manas laimes krājums,
Būs jāzaudē: tu paņemsi to līdz.
Tais laikos, kad šī mīlestība sākās,
Tu īsti nepazini abus mūs;
Nu dāvana, kas nelgām nepienākas,
Tiks atņemta, un pareizi tā būs.
Būt karalis es tikai sapņos spēju,
Bet atmozdamies visu pazaudēju.
WHEN TIIOU SHALT BE DISPOSED TO SET ME LIGHT
Ja kādreiz mani pulgot sāksi tu,
Kad tava sirds pret mani vēsa kļūs,
Joprojām tavā pusē palikšu,
Tavs gods joprojām dārgākais man būs.
Pats savus netikumus pazīstot,
Es varu izklaigāt ar gudru ziņu,
Cik esmu slikts, un līdz ar to tavs gods
Tiks pasargāts ar tādu pasaciņu.
Bet ari tad es būšu ieguvis,
Ja zaudētājos palikšu, jā gan:
Viss pašam pāri nodarītais — viss
Būs guvums tev un divkāršs guvums man.
Es gatavs netaisnību paņemt sev,
Lai vienmēr tikai taisnība ir tev.
337
SAY THAT THOU DIDST FORSAKE ME FOR SOME FAULT
Ja tava sirds pret mani atsalt grib,
Bez šaubīšanās teic, kas manī slikts.
Teic, ka es klibs, un staigāšu kā klibs,
Nedz taisnošos, nedz arī kļūšu pikts.
Tavs vārdu krājums, mījotā, būs sīks,
Lai attaisnotu pārvērtību šo.
Man vārdu pietiks. Ja būs vajadzīgs,
Es tevi nepazīstam izlikšos.
Ja mūsu draudzība reiz arī trūks,
Tavs vārds aiz manām lūpām ieslēgts būs,
Lai nejauši man, nelgām, nepasprūk,
Ka sena pazīšanās vieno mūs.
Ar sevi cīnīšos es tevis dēļ:
Lai to, ko nicini, mans ienaids dzeļ!
_ 2885
xc
THEN HATE ME WHEN THOU WILT; IF EVER, NOW
Ja gribi ienīst mani, tagad nīd,
Kad nav neviena vairs, kam roku sniegt,
Lai saņemu šo triecienu tūlīt,
Šis piliens pēdējais lai nepaliek.
Un, ja es tikšu pāri savām bēdām,
No aizmugures lūdzu neuzbrukt,
Lai nenāk naktij vētrainai pa pēdām
Rīts, lietains, neiepriecinošs un rūgts.
Ja ej i prom no manis, tagad ej,
Kad sīkās likstās tik daudz pārciests jau.
Tūlīt liec izjust manai dvēselei,
Ka rūgtākas par šo vairs likstas nav,
Ka visas citas bēdas — tikai nieks,
Ja blakām tevis zaudējumam liek.
SOME GLORY IN THEIR BIRTH, SOME IN THEIR SKILL
Dažs lepojas ar dzimumu, ar vārdu,
Dažs bagātibai vien un spēkam tic,
Dažs iznesību mīl un drēbju kārtu,
Bet suni, vanagu vai zirgu cits.
Un katrā tieksmē, aizrautībā ašā
Ir vienmēr atrodams savs apslēpts prieks,
Tik neiederos es šai pulkā plašā •—
Sirds mana tev vien pukst, viss cits ir lieks.
Sver tava mīla vairāk man par zeltu,
Par apģērbiem un augstu dzimumu.
Ne zirgiem, vanagiem — tev sevi veltu
Un lepojos, ka mani mīli tu.
Vien mīlai zūdot, vari visu ņemt,
Man dzīvi bezcerīgām skumjām lemt.
xcn
but do thy worst to steal thyself away
Tu nevari no manis projām iet,
Jo tu uz laiku laikiem lemta man.
Ar mīlu mūžs tik cieši kopā siets,
Ka mīlas beigas būs man kapu zvans.
No ļaunākajām likstām baiļu nav,
Kad man vismazākā nest nāvi var.
Vai iegriba vai apvainojums tavs,
Lūk, tādēļ arī mani neaizskar,
Es nebaidos no neuzticības,
Kopš zinu, ka var mana dzīve irt.
Ak, kādu laimi izdevies man rast —
Būt tavam un no tavas rokas mirt!
Bez likstām laimes nav, tās velti slāpt. ..
Varbūt es nezinu, ka mani krāp?
so shall i live, supposing thou art true
Es nedomāšu, ka tu mani vil.
Kā pati mila vēl tās atbalss šķiet,
Kaut sirds tev vairs pret mani neiesilst.
Tavs skatiens te, bet sirds jau projām iet.
Tāpat kā agrāk tavas acis mirdz,
Nekādas pārvērtības nevar jaust.
Bet ļoti bieži taču ļauna sirds
Liek katram vaibstam, grumbai sevi paust.
Pats liktenis tā laikam vēlējis,
Ka tavām acīm jāpauž mīla vien.
Kaut arī meli tev no lūpām ris,
Tavs skatiens rāms un skaidrs ir aizvien.
Tūliņ nāk prātā Ievas ābols man,
Kad tikums tavs ar daili nesaskan.
they that have power to hurt and will do none
Tie, kuros ļaunums mīt, bet važās kalts,
Kam rokās apslēpts neapjaušams spēks,
Kas, citus virzot, ir kā akmens salts,
Kam satraukums ir svešs un arī grēks, —
Gūst viņi svētību kā debess velti,
Un dāsnas dāvanas tiem daba sniedz;
Tiek viņi dižumā un godā celti,
Lai pārējie to priekšā galvas liec.
Mīļš vasarai ir zieds tās izauklēts,
Kaut pats par sevi tas gan plaukst, gan vīst.
Turpretī, slimību ja tajā redz,
Zieds vairāk pat par nezāli tiek nīsts.
Ja uzzied lilija un trūdēt sāk,
Tad smaržot nezāli daudz tīkamāk.
xcv
how sweet and lovely dost thou make the shame
Cik veikli nomaskēts gan ir tavs kauns!
Tu jauka izskaties, dažs nenojauš,
Ka tavā skaistumā tārps slēpjas ļauns,
Kā rozi smaržīgu tas tevi grauž.
Par tavām gaitām kāds ja gribēs melst,
Ja smaidiņš juteklīgs tam lūpās būs,
Lai kā viņš pūlēsies, bet nenopels,
Ik vārds par uzslavu tev drīzāk kļūs.
Tu esi mājoklis, kur netikums,
Kā pilī ieslēdzies, jo ērti mīt,
Zem dailes plīvura kur slēpts ik trums,
Bet īsto seju lemts nav saskatīt!
Sirds dārgā, piesargies, — kaut nazis ass,
Ja lieto nevietā, top trulāks tas.
xcvi
some say, thy fault is youth, some wantonness
Dažs tavu vieglprātību bargi soda,
Dažs tavu pievilcību augstu ceļ,
Jūk jēdzieni par negodu un godu,
Sauc tevī cildenu, ko citos peļ.
Par dārgakmeni karalienes rokā
Kļūs dažkārt apbrīnots pat parasts stikls,
Tā jaunības un dailes krāšņā lokā
Tavs draiskais netikums kļūst tikums tikls.
Cik jērus niknais vilks gan neaprītu,
Ja jēra kažoks viņam būtu skaists,
Un cik tu sirdis savos tīklos pītu,
Ja viss tavs spēks vien tiktu darbā laists?
To nedari, mums mīlā likums dots:
Ja mana tu, mans arī ir tavs gods.
how like a winter hath my absence been
Kā ziema man šī šķiršanās no tevis,
Tu līdzi gadiem aizplūstošais prieks!
Šķiet, dzīvē vairs neviena zvaigzne neviz,
Tik decembris, tik svelošs sals un sniegs.
Bij vasara šai laikā pagājusi,
Jau rudens klāt un zelta lapu birds,
Tas augļu briedā nāca gausi, klusi
Kā atraitne, kas bērnu nes zem sirds.
Un pēkšņi likās man, ka augļi visi
Jau dīglī savu bārenību jūt,
Jo prieks bez tevis kļūst par rūgtu misu
Un vasara un putnu dziesmas zūd.
Bet, ja tiem kaut kur ieskanas vēl balss,
To līdz ar ziediem tūlīt nokauj sals.
xcviii
from you have 1 been absent in the spring
No tevis pavasari šķiros es,
Kad aprīlis mums ziedu tērpā smēja
Un jaunību ik sirdi prata dvest,
Pat smagais Saturas diedams līdzi skrēja.
Ne ziedi mani aizrāva, ne mežs
Ar putnu svilpieniem un dziesmām skaļām,
Es pavasara stāstiem biju svešs
Un neplaku pie zemes krūtīm zaļām.
Uz baltām lilijām es neesmu kārs
Un necildinu rozes sārtumu, —
Tās tikai tavas dailes atveids vārs,
Kam dvēsele un paraugs esi tu.
Kopš tevis nav, šķiet, sniegi ceļu klāj,
Tavs ēno jums man ziedos pretī māj.
the forward violet thus did i chide
Pret agro vijolīti bargs es esmu:
Kur ņēmi smaržu sirdi skurbināt?
Šķiet, mīļās elpa būtu tā? Turklāt
Nes manas dārgās asins dvesmu
Sis ziedlapiņu sārtums, manuprāt.
Ir lilijai tavs balto roku cēlums,
Bet majorānā brūno matu nakts,
Un rozes bāl un izjūt kauna kvēlu,
Jo viņu krāšņums viss no tevis zagts.
Ne tikai krāsas vien, bet elpu pašu
No tevis guvušas ir visas tās.
Par zaglību tad sodu saņem ašu —
Grauž serdē tārps tās, lepni ziedošās.
Daudz esmu dzīvē puķu redzējis —
No tevis viņām daiļums ziedos viss.
c
vvhere art thou, muse, that thou forget'st so long
Kur, mūza, tu, vai aizmirsusi esi
To teikt, kas iedvesmu tev viena dod?
Vai lētai slavai nodevas tu nesi,
Ar vārsmām necienīgo cildinot?
Jel atgriezies un velti šķiesto laiku
Ar labiem ritmiem atkal izpirkt steidz,
Tai sirdij dziesmu lem, kas rod to maigu,
Kas vingrās spalvas panākumus sveic.
Nāc, cēlā mūza, veries mīļās sejā,
Vai laiks jau grumbas nav tur ievilcis?
Un, ja tā būtu, izsmej laiku dzejā,
Vien izsmieklu tā guvums pelna šis.
Paud mīļās skaistumu, ko kaps reiz slēps.
Lai netver trulā izkapts to, ne šķēps.
o truant muse, what shall be thy amends
Ai kūtrā Mūza, kā to attaisnot,
Ja patiesam un daijam paej garām?
Ir dailes patiesīgums draugam dots,
Tāpat kā tev, un cildenu tas dara.
Ak, atbildi! Varbūt tu gribi teikt:
«Ir patiesību izskaistināt lieki!
Tiks nemākslotais daiļums allaž sveikts!
Ir labais labs, ja piejaukti nav nieki!»
Ja slavēt nevaj'g, vai lai klusums smags
Tad valda? Mūza, tas ir varā tavā,
Ka ilgāk nekā zeltīts sarkofags
Vēl mūžos dzīvo viņa dailes slava.
Es tāpēc mācu, ka tavs pienākums
Ir laika neskartu to rādīt mums.
my love is strengthen'd, though more weak in seeming
Tev nesaku, cik mīlestība svēta.
Vai mazāk mīl, ja netiek rādīts tas?
Ir jūtas skaļās taču ļoti lētas,
Ja visur par tām klāstīt nekaunas.
Mums mila pašā pavasarī sākās.
Ar dziesmām gribēju to sumināt.
Lūk, lakstīgala ziedos skanīgāka,
Bet apklust, kad jau vasara ir klāt.
Vai ziedoņlaika skaistums būtu pāri,
Ja sēro pogošanu neatsauks?
Kad kaislās skaņas tricina mums āres,
Viss pierastais vairs neliekas tik jauks.
Lai mana mute reizēm klusēt drīkst,
Tev baidos būt ar dziesmām apnicīgs.
ciii
alack, \vhat poverty my muse brings forth
Cik manai mūzai nabadzīga balss,
So tavu lepno daili cildinot,
Jo pati staro tā, līdz vārds top palss,
Un veltīgi tev tiecas slavu dot.
Ai, nepārmet, ja rakstīt norimstu,
Vien raugies spogulī, kur mirdz tavs vaigs.
Man' trulo iztēli met kaunā tu,
Un rindas izdzēš tavu acu zaigs.
Ir grēks par tevi vārgus vārdus vīt
Un saduļķot to, kas bez dzejas skaists.
Ko citu vārsmas nespēj apdziedāt,
Tavs skaistums, gara balvas manī kaist.
Bet vairāk, nekā dzeja spētu paust,
Tev spogulī var pateikt attēls tavs.
to me, fair friend, you never can be old
Sev vienmēr tevi paturēšu staltu.
Tu manās acīs allaž būsi skaists,
Kā pirmreiz redzēts … Trīskārt ziemas saltums
Ir licis pļavās ziedu rotai gaist.
Trīs pavasarus dzeltens rudens mijis.
Un redzēju, kā rit ik gadalaiks.
Pēc aprīļsmaržām tveicīgs jūnijs bijis,
Bet tu arvien vēl esi jauns un svaigs.
Ak, daiļums projām slīd tik nemanāmi
Kā saules pulkstenī tā rādītājs.
Ir tevī notiek pārvērtība rāmi,
Acs viļas, noticot, ka mierā stāj.
Tad uzklausi, vēl neausušais laiks:
Lai vītums jau pirms tevis gaist kā tvaiksl
353
23 — 2885
cv
let not my love be call'd idolatry
Par elkdievību mīlu nesauciet,
Un elks man nava iemīļotais tēls,
Ja vārsmas vienādu tam slavu dzied,
Pret vienu vienīgo deg dzejas kvēls.
Ir mana mīla laipna šodien, rīt,
Spēj brīnumaini pastāvīga būt,
Un, ja man dzeja nemainībā mīt,
Tā vienu pauž, un dažādība zūd.
Daiļš, laipns, patiess viss, ko teicu es,
Daiļš, laipns, patiess — manu vārdu spēks.
Vien šādu dažādību mīla nes,
Trīs tēmās ir man milzu plašums slēgts.
Daiļš, laipns, patiess — īpašības šās
Nu visas trijās vienā parādās.
when IN the c.hronicle of wasted time
Kad senos dzejoļus laiks palasīt,
Par divām skaistulēm kur jūsmots tiek
Un, dzeju veidojot, gar acīm slīd
Te dāma burvīga, te bruņinieks,
Kad apskaužu mazliet, kā dzejnieks prot
Teikt svešu daiļumu, tad liekas man —
Ja vien vēl dzīvotu, tad apjūsmot
Pat tevi mācētu viņš laikam gan.
Lai kāds šo vārsmu spēks, tik tikko jaust
Var tajās skaistumu, ko tu mums sniedz.
Nav prasmes dzejniekam to vārdos paust,
Kaut mīlas gaišums tam ir acīs liets.
Kaut redzams mums aizvien ir skaistums tavs
Un apbrīnojam to, mums vārdu nav.
not mine own fears, nor the prophetic soul
Cik liesmot lemts būs uzticamām jūtām,
Ko reizi tomēr iznīciba skars,
To neteiks paša bailes stundā grūtā,
Nedz nākamību pareģotājs gars.
Tiek mēness savam aptumsumam pāri,
Pats pasmejas par sevi zīlētājs,
Un drosmi iegūst viss, kas šķita vārīgs,
Miers olīvām ar mūžīgumu māj.
Šai laikā smaržpilnā, kas lāsēs lejas,
Man nāve atkāpdamās mīlēt ļauj,
Dzīvs esmu savā vienkāršajā dzejā,
Bet izkapts trulos vien un mēmos pļauj.
Tev dzejā tad vēl piemineklis būs,
Kad varmākām to kapakmeņi grūs.
what's in the brain, that ink may character
Vai tintei vajaga vēl lieki līt,
Ja uzticams es tevi nepievīlu?
Ko jaunu teikt un ko vēl uzskaitīt
Par tavu krietnumu un manu mīlu?
Ak mīļo zēn, kā lūgšanu ik dien',
To pašu atkārtoju neapnicis,
Ka esi mans, es esmu tavs arvien,
Kopš vārds tavs dzejā iesvētīts ir ticis.
Un mīlestība, allaž atdzimstot,
Ir mūžīga, tai nekait laika vara,
Jo grumbu tīklu mēdz tā nevērot,
Bet senumu par savu kalpu dara.
Tur pirmo jūsmu rodam jaukāko,
Kur laiks un ārišķība noliedz to.
never say that i was false of heart
Ak, nesaki, ka pievilt spētu tevi,
Kaut attālumā kvēle vājāk spīd.
Tad tikpat viegli šķirtos pats no sevis
Vai savas sirds, kas tavās krūtīs mīt.
Tur manai mīlai pajumts kā zem spārna,
Un mājās atgriežos kā ceļinieks,
Kas nepārvērties allaž laikā pārnāk,
Bet traipiem ūdeni nest pašam prieks.
Kaut arī manā grēcīgajā dabā
It visas zemes vājības ir klāt,
Nekad tam nenotici, visulabā,
Ka pilnīgi jau esmu samaitāts.
Bet pasaule, tās plašumi var dzist,
Jo, daiļā roze, tu man esi viss.
cx
alas, 'tis true i have gone here and there
Ak jā, es šurpu turpu esmu klīdis,
Un mūžā raibā pieredzēts ir viss,
Daudz dārga zaudējis, pats sevi nīdis,
No jauna vecās sāpes atradis.
Ir taisnība, es patiesībai acīs
Nelabprāt skatījies, tak maldos šais
Es radu jaunību, un, ko tur sacīt,
Slēpts meklējumos dažkārt skaistākais.
Es pāri tam, ņem to, kas mūžam tavējs,
Nekad vairs nesniegšos tāds zems un sīks
Pēc jaunas ēsmas apetītei savai,
Tev, mīlas dieve, būdams uzticīgs.
Virs zemes debesis nav atrast grūti
Pie tavām skaidrām, mīļām, mīļām krūtīm.
cxi
o, for my SAKE do you with fortune chide
Lūk, manis dēj tev acis dusmās spīd,
Tu nopel likteni, tā nelietību,
Kas neko labāku man nenovīd
Kā vien no seklas gaumes atkarību.
Ar kaunu tāpēc apkrauts tiek mans vārds,
Par mālderi es neesmu augstāk cēlies.
Lai tieku tavas līdzjūtības skarts,
Man atkal jaunu atdzimšanu vēlies.
Kā slimnieks paklausīgi gribu sūkt
Tās zāles sīvākās, ko vien var dabūt,
Nekāds man rūgtums nebūs pārāk rūgts,
Nedz nožēla, lai grieztos viss par labu.
Man jūti līdzi, draups, un tad nudien
Es tikšu dziedināts ar līdzjūtību vien.
your love and pity doth the impression pill
Man līdzi jūtot, mīlot tu liec zust
No pieres zīmei, ko tai uzspiež kauns.
Kad melš par mani, tu liec visiem just,
Ka patiesībā neesmu tik ļauns.
Vai tavi vārdi liks man smiet vai ciest —
Vienalga, visi uzklausīti taps.
Nevienam citam nebūs tiesu spriest,
Pret citiem būšu nedzirdīgs kā kaps.
Guļ bezdibenī manu raižu spiets,
Vienalga tādēļ, ko gan citi gvelž.
Pat glaimu saldums mani nesasniedz,
Es neuzklausu, kad par mani melš.
Tik dziļi esi manī ieaudzis,
Ka kluss un miris apkārt liekas viss.
cxiii
since i left you mine eye is in my mind
Kopš esmu projām, skatiens sevi vērsts,
Un, ja tas ari manus soļus vada,
Tad tikai daļēji. Nāk aklums sērst,
Un it kā apmātībai esmu rada.
Vairs manai sirdij ne par ko nav prieks —
Ne putniem, puķēm, apveidu nevienu.
Man it nekas vairs prātā nepaliek,
Un atmiņai neko sev nepiesienu.
Vienalga — vārna ķērc vai dūja slīd,
Pa saulgozi vai dzestrām ēnām eju,
Bet kalnos, jūrā, visur un ikbrīd
Es redzu tikai tavu mīļo seju.
Ar tevi aizrauts, uzticamais prāts
Var manu skatienu tik maldināt.
or vv'hether doth my mind, being crown'd with you
Vai, tavas mīlas vainagots, mans gars
Kā valdnieks reibst, kad glaimi ausīs lien?
Vai manas acis tiešām aklums skar
Un tava mīla — viltus māksla vien,
Ar kuru spokus padarīt varbūt
Par eņģeļiem sev līdzīgiem tu vari,
Ar kuru sliktam tu liec labam kļūt,
Kad pieskārušies tam ir tavi stari?
Nē, tie ir glaimi. Acīm tīk tos satikt,
Bet manam prātam — karaliski dzert;
Zin acis labi, karalim kas patiks,
Un īsto kausu tādēļ liek tam tvert.
Ja tajā inde, grēks šis izpirkts tiks:
Mīl acis to, pie lūpām pirmās liks!
cxv
those lines that i before have writ do lie
Viss meli, kas līdz šim tev rakstot pausts, —
Ka mūžam tikpat karsti mīlēt vēlos.
Es taču tolaik nevarēju jaust,
Ka mana liesma reiz vēl tīrāk kvēlos.
Ja zinu, nejaušību miljons liek
Lauzt soli jumus, likumus pat mainīt,
Bet daiļums svētākais drīz apdzēsts tiek,
Trulst skaudrais nodoms, šaubas neaizgainīt, —
No laika varas bailēs iesaucos:
«Ar mīlestību mīlu visudziļo!»
Drošs nedrošibas priekšā sajūtos,
Ka mirklī ritošā vien nepieviļos.
Kā bērns ir mīla; kāpēc neatzīt —
Tā aug, varbūt kļūs pieaugusi rīt.
let me not to the marriage of true minds
Nē, negribu es viņu vienošanos
Jebkādi kavēt. Mīla mīla nav,
Ja mainās, tiklīdz sastop mainīšanos,
Un līdz ar aizejošo aiziet jau.
Ai nē! Tā paliek mūžam nemainīga,
Tā zvaigzne jūrā tiem, kas aizceļo,
Un viņas vērtība ir bezgalīga,
To neaptveram pat, kad gūstam to.
Nav mīla laika nerrs, kaut seja sārta
Ir tverta viņa sirpja aplokā,
Bet mīla paliek laika neaizskarta,
Līdz ievada tas viņu mūžībā.
Ja malds vien tas un manī atklāts kļūtu,
Ne rakstījis, ne mīlējis es būtu.
accuse me thus: that i have scanted all
Lai apsūdzībā aizmirsts nav nekas:
Gan nevērība, ar ko atmaksāts
Par maigumu, gan liecības, ka maz
Pie mūsu mīlas kavējas mans prāts,
Gan domas, kurās grimdams zogu daudz
No brīžiem, ko mums satikšanās ļauj,
Gan tas, ka bura es, ko vēji trauc
Un tālumi no tevis projām rauj.
Ik pārkāpums lai iegrāmatots tiek.
Ar vienu lūgumu viss uzklausīts:
Lai naida punktu mīlai nepieliek
Šī dusmu rieva, kas tev lūpās trīc.
Vien grēkodams es varu pierādīt,
Kāds uzticības spēks tev sirdī mīt.
cxviii
like as, to make our appetites more keen
Kā piparus, lai gribas vairāk ēst,
Kā beram sāli, lai mums vīna slāpst,
Kā nelabumā miesu tīrām mēs,
Pirms lielā kaite uzkrājas un sāp,
Tā, paguris no saticības maigās,
Es meklējos pēc rūgtuma, lai dzeļ
Tas snaudulīgas labklājības vaigā
Un jūtas gurstošās no miega ceļ.
Jo mīlestībai jāprot paredzēt
Ik slimība, kas savus dīgļus briedē.
No ilgas laimes asins sarecē.
Lai mazās ciešanās to steidzam dziedēt.
Lai ķildu sūrās zāles paglābj mūs,
Pirms nelabi no saldās mīlas kļūs.
vvhat potions have i drunk of siren tears
Cik sirēnasaru es esmu dzēris,
Kas rūgtas kā no pekles atvariem,
Ar cerībām un bailēm dzīvi tvēris
Un pazaudējis, ticot guvumiem!
Cik nožēlojami ir maldījusies
Sirds mana, svētīta kad šķītās tā,
Un kāda tumsa manī nolaidusies
Bij izmisuma drudža neprātā!
Ai svētība, kas nāk no posta ļauna!
Nu redzu: labais postā labāks kļūs
Un mila sagrautā, ko ceļ no jauna,
Daudz gaišāka un varenāka būs.
Tā bēdās jaunu prieku uzmeklēju,
Daudz vairāk iegūdams, kā pazaudēju.
cxx
that you were once unkind befriends me now
Ja tu pret mani esi bijis ļauns,
Es tikai mācību sev esmu guvis, —
Par paša iekaisumu ir jau kauns,
Jo neesmu kā akmens ciets es kļuvis.
Ja, manas netaisnibas skumdināts,
Tāpat kā es, tu mocījies kā peklē,
Tad man ar laiku neatradis prāts
Vairs veciem pārpratumiem pēdas meklēt.
Ak, lai bez miega pavadīta nakts
Mumš vienmēr atgādina rūgto smeldzi,
Lai skarbums viss tiek aizmirstībā rakts,
Lej nožēla kā balzams sirdī veldzi!
Ja savu vainu izpirkt vēlies, draugs,
Ir mana atmiņa neko vairs neatsauks.
369
24 — 2885
•tis better to be vile than vile esteemed
Patiešām, labāk grēcīgs gribu būt,
Nekā par tādu aplam izdaudzināts.
Prieks patiesais tiek sabojāts un zūd,
Ja Jaudim šķiet: tie neesošo zina.
Kā gan var skatiens svešs un samaitāts
Par manām karstām asinīm spriest tiesu?
Kā spiegi var par tiesātājiem stāt,
Ja viņu pašu vājības tos iesūdz?
Kāds esmu, tāds es esmu. Nepareizs
Tā spriedums, kurš tik mērot zin pēc sevis,
Varbūt es taisns, bet viņš pats ir greizs.
Kas tiesības tad mani pelt tam devis!
Bet varbūt tādam apgalvot nav kauns,
Ka pasaule ir ļauna un ik cilvēks ļauns.
thy gift, thy tables, are within my brain
Tavs gara daiļums manā sirdī mīt,
Uz mūžu mūžiem mīlā paglabāts.
Spēks nezūdošais krūtīs ierakstīts,
Tas pārspēs laikus, staros mūžībā.
Sai tavai daļai tikmēr dzīvot būs,
Cik ilgi dzīvos mana sirds un prāts,
Kas krūtīs ieslēgts nav, tas zūdošs kļūst,
Vien tas, kas pieder man, ir pasargāts.
Lai visu gūtu, pārāk niecīgs gars,
Ne tavu milu svētā zizli cirst,
Es ļāvu aiziet tam, kas aiziet var,
To paturu, ko mūžam neaizmirst.
Man zīmju nevajag, kā tevi rast,
Lai gaistošo ņem aizmirstības krasts.
cxxiii
no, time, tiiou shalt not boast that i do change
Laiks, nelielies, ka pārvērt mani tu:
Par piramidām nesamulstu es,
Ar savu jauneklīgo skaistumu
Tās tikai attēli no senatnes.
Tik īsa dzīve, ka var apmulst prāts
No tava snieguma, kas dižens nav,
Kā retas pērles centies dāvināt,
Kaut sen par tādām dzirdējuši jau.
Par hronikām un tevi smejos es,
Ne pagātnē, ne tagadnē sirds mulst,
Spēj hronikas man tikai melus nest,
Jo vētras steigai pakļauts laika pulss.
Bet zvērests svētākais man mūžam dots,
371
Es būšu īsts, kaut nāvei spītējot.
24*
cxxrv
ip my dear love w ere but the child of state
Ja mīlestība būtu greznums man,
Par pameitu to laime labprāt ņemtu,
Kur šodien pēlieni vai smiekli skan,
Tai vietu nezālēs vai ziedos lemtu.
Nē, gadījums nav radījis man to.
Un, kaut tas arī šajos laikos pierasts, —
Tā neļimst zemiskuma sitienos,
Tai labvēliba nejauj ieslīgt mierā.
Sī ķecere — ko tādai baidīties
No tiem, kas īrē laimes mirkļus īsos!
Lūk, savā gudrībā tā pacelsies, — '
Ar sauli neplauks, vētrā nenotrīsēs.
Sī laika nelgas piesauc mana balss, —
Tie grēkā dzīvo, krietnums ir — to gals.
cxxv
vvere't aught to me i bore the canopy
Ja būtu gods man baldahīnu nest
Virs galvas valdniekam, to cēli saudzot,
Ja mūžīgumā ieguldītu es
Vēl pamatus, kas vērstos drupu kaudzē?
Vai lepni ļaudis redzēti ar nav,
Ko posts par maksātnespējību sitis,
Un nelgas, kuriem baudu saldais kauss
Par vienkāršības garšu labāks šķitis?
Tev sirdī gribu mājot padevīgs.
Ņem manu maizi — nabagu, bet brīvu.
Tā tīra, nelīp nekas ārišķīgs.
Visskaistākais — ja viens priekš otra dzīvo.
Prom, kārdinātāji Esmu uzticams,
Jo grūtāk iet, jo mazāk pakļaujams.
o thou, my lovely boy, who in thy power
Tu, Amor, apvaldi ar roku drošo
Kā laika smiltis, tā ir sirpi spožo.
Tu gaistot māki tikai spēkā plaukt,
Vīst mīlētāji paši, jūtas aug.
Ja daba — valdniece pār visu, kas iet boj
Velk tevi atpakaļ, kad traucies projām,
Tā laiku domā veikli apkaunot,
Sev garlaicības mirkļus nositot.
Bet sargies! Tevi, savu favorītu,
Tā aizkavēs, bet nepaturēs rītu.
Ik rēķins jādzēš, kaut ar novēlots,
Par to reiz tomēr tiksi projām dots.
in the old age black was not counted fair
Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt,
Un melnai krāsai skaistā vārdu liedz.
Nu melnais sācis daiļā pēdās mīt
Un, skaisto veikdams, viltus augli sniedz.
Kopš dabu nomākt sāk ar varu lētu
Un mākslas masku virplim pāri liek,
Nav daiļumam vairs mājas vietu svētu,
Bet gānītam ir kaunā jāpaliek.
Tādēļ man mīļai skropstas tumši via
Un melnās acīs dziļas skumjas gulst:
Ja pasaulē viss skaists nav piedzimis,
Par dabas jēgu neglītais liek mulst.
Un, vērojot, kā mana mīļā skumst,
Teic visi: melns ir daiļā paraugs mums.
HOW OFT, WHEN THOU, MY MUSIC, MUSIC PLAY'ST
Tu, mana mūzika, sāc dziesmu vīt,
Un tev zem pirkstiem tastes liegi skan,
Tik maigi proti stīgas izvadīt,
Ka skaņa ausis samulsina man.
Uz taustiņiem vai greizsirdīgam būt?
Tie žigli plok tev plaukstu noskūpstīt,
Bet lūpas, kam šo balvu nāktos gūt,
Par klajo pādrošību sarkst tūlīt.
Tās savu vietu mainītu labprāt
Ar taustiņiem, kam dejot neapnīk;
Kad tavi maigie pirksti skaras klāt,
Tev nedzīvs koks par lūpām vairāk tīk.
Ja taustiņi šai spēlē laimi rod,
Tiem pirkstus vien, man lūpas skūpstīt dod.
THE EXPENSE OF SPIRIT IN A WASTE OF SHAME
Vienmēr pret iekāri gars cīņā iet
Un nodevību iemanto no tās,
Jo iekāre tik mežonīga šķiet,
Tik cietsirdīgi Jauna tā kā lāsts.
Tā izbaudīto nicina tūlīt
Un sagūstīto māc kā akmens smags,
Kā barga apmātība virsū krīt,
Lai negausīgais alcējs kļūtu traks;
Tā sola daudz un tomēr visu liedz,
Liek traukt un meklēt, negrib vajā laist,
Aizvienam sāpes prieka vietā sniedz,
Lai kādreiz iecerētais sapnis gaist.
To zinām mēs, bet nezinām, kur bēgt
No debesīm, kas ved mūs ellē slēgt.
cxxx
MY MISTRESS' EYES ARE NOTHING LIKE THE SUN
Ir manas mijās acīs saules maz,
Uz lūpām liesmu nevar saskatīt,
Nav viņas krūtis sniegam līdzīgas,
Un matu viļņi melni lejup krīt.
Ar krāsu, ko mums sārtas rozes dod,
Nekad nav salīdzināms viņas vaigs,
Un man pie tādām smaržām jāpierod,
Kur sajūtams nav ziedu svaigums maigs.
Es viņas balsī klausos, kaut, paties',
Man mūzika daudz skanīgāka šķiet,
Nav dievieti man redzēt gadījies,
Tepat pa zemi mana mīļā iet.
Pie augstās debess! Otras neatrast,
Kam būtu viss tik rets un neparasts.
CXXXI
THOU ART AS TYRANNOUS, SO AS THOU ART
Ik skatienā tev nežēlība mirdz,
Jo skaistums tevī ļaunu liesmu dedz.
Tu labi zini — mīlot mana sirds
Pie tevis tikai gaišas krāsas redz.
Gan daži gudrie sen jau sacīt mēdz:
Tur varas nav, kas mīlai smilkstēt liek,
Es neesmu šo domu pievārēts,
Pie sava zvēresta man jāpaliek.
Un zvēru es, ka vēl daudz gadu ies,
Bet nopūtas ap mani vīsies tā,
Ka visas tās vienmēr liks atzīties:
Tavs tumšums manī vieta gaišākā.
Melns nav tavs vaigs, bet tavas dzīves stāsts,
Un tādēļ būs šīs tenkas cēlušās.
CXXXII
THINE EYES I LOVE, AND THEY, AS PITYING ME
Es tavas acis mīlu, jo tās jauš,
Cik tagad dziļi esmu nonievāts,
Šīs acis, sērās ietērpdamās, pauž,
Ka sāpju pārmākts sen jau ir mans prāts.
Un tiešām, pat ne saule, kad nāk rīts,
Tā austrus greznot nespēj debesīs,
Un gaišais stars, kad vakars iejundīts,
Ne pusi nedod rietiem mirdzas šīs,
Ko divas acis tavai sejai dod.
Ak, ļauj tām skarbo sirdi iesildīt:
Visskaistākā tu esi sērojot,
Jo žēlumā tev mūžīgs daiļums mīt.
Tad zvērēšu — melns ir visskaistākais,
Jo viņa priekšā visas krāsas gaist.
BESIIREVV THAT HEART THAT MAKES MY HEART TO
GROAN
Lai dreb tā sirds, kas manai raudāt liek
Par brūcēm, kuras divu krūtis kaisti
Vai tev ar mani vienu nepietiek,
Kā jālenc vēl mans draugs vislabākais?
Tavs skatiens atņēmis man sirdsapziņu,
Tu mani savos valgos turi ciet,
Es pazaudējis sevi, tevi, viņu,
Un tādēļ mokas trijkāršotas šķiet.
Tavs skaistums lai man sirdi važās sien,
Bet manu draugu palaid brīvībā:
Sargs viņa sirdij gribu būt arvien,
Tev tagad cita nelūdzos nekā.
Tu pasmaidi, un, tevis pievārēts,
Es zūdu pats un viss, kas man bij svēts.
SO, NOW I HAVE CONFESS'D THAT HE IS THINE
Viņš tagad sācis tavu jūgu nest,
Un ari es vēl esmu parādnieks.
Ir pazaudēts mans draugs, mans otrais «es»,
Par kuru kādreiz sirdij bija prieks.
Tu negribi, ka brīvībā viņš mīt,
Tu iekārīga, bet viņš loti jauns
Un tomēr vārdu prata parakstīt
Zem važām, kas nu spiež kā līgums ļauns.
Par skaistumu tu māki maksu lemt
Kā augļotājs, kas visu izspiest prot.
Tu draugu sūti drauga zutni ņemt,
Lai draudzība vairs ceļa neatrod.
Viņš pazudis, tev abi piederam,
Viņš maksā meslus, ari es bez tam …
cxxxv
WHOEVER HATH HER WISH, THOU HAST THY 'WILL'
Tu vēlies daudz, un, tavas gribas dzīts
Un visu tavu vēlēšanos skarts,
Es vēlos, lai reiz būtu piesaistīts
Pie tavām vēlmēm gaišākām mans vārds.
Tu bagāta — tev vēlēšanos daudz,
Vai nevēlies reiz mani aplaimot?
Vai mana vēlēšanās tavas jauc
Un tiešām nespēj tev nenieka dot?
No sevis jūra nezaudē nekā,
Kad sīka lietus lāse viļņos līst;
Tā mana vēlēšanās vienīgā
Pie taviem vēlējumiem pieplūdīs.
Jel neatraidi, šoreiz nepievil:
Kad vēlies visu, visā vienu — Vil!
IF THY SOUL CHECK THEE THAT I COME SO NEAR
Ja netīk tev, ķa pārāk tuvu es,
Teic aklai sirdij: tas tavs senais Vils,
Jo gribēt — tālu nav no dvēseles,
Tāpēc dēļ mīlas mīla dzirksti šķils.
Vils tavai mīlai bagātību dos,
Ja viņam sniegsi vēlmi vienīgo,
Kaut redzam: lielu lietu rēķinos
Starp cipariem viens saucams par neko.
Tad ļauj man būt šai skaitā neteiktam,
Ja arī viena vērts es būtu tev,
Pat ja es pielīdzināms it nekam,
To paturi kaut mazliet mīļu sev.
Ja tava sirds šo vārdu nepievils,
Tad mīļš es pats, — jo, lūk, mans vārds ir Vils.
THOU BLIND FOOL, LOVE, WHAT DOST THOU TO MINE EYES
Ko manām acīm, mīla, dari tu,
Ka nespēju nenieka saskatīt?
Es redzu neviltoto skaistumu,
Un tomēr acis atkal maldos krīt.
Bet, ja jau skatiens, būdams vienpusīgs,
Met enkurus, kur sveši kuģi slīd,
Kādēļ tad tava sirds šos maldus drīkst
Pie sevis alkatīgi piesaistīt?
Kāpēc par nostūrīti jaukāko
Man iebraucamā vieta likties sāk?
Vai manas acis tiešām neredz to
Un melus saukt par patiesību sāk?
Iet sirds un acis šajos ceļos sen,
Un maldu gaitas mani postā dzen.
WHEN MY LOVE SVVEARS THAT SHE IS MADE OF TRUTH
Kad mīļā teic, ka patiess viņā viss,
Es ticu, kaut gan zinu: tieku vilts,
Jo tad varbūt es šķietu jauneklis,
Vēl smalko dzīves melu nepievilts.
Tā domājot, ka viņai rādos jauns,
Kaut sen aiz kalniem dienas labākās,
Es viltus mēli slavēju kā klauns,
Un taisnības mums abiem nav nemaz.
Bet kāpēc viņa uzticību melš
Un nepateic, ka es jau esmu vecs?
Šķist uzticību — mīlētāja ceļš,
Un vecums mīlā paliek neminēts.
Tādēļ es melšu viņai, viņa man,
Mums abiem prieks, cik glaimi saldi skan.
O, CALL NOT ME TO JUSTIFY THE WRONG
Ak, neliec attaisnot man postu to,
Ko dzestrums tavs sen sirdij dara man!
Lai mēle, nevis skatiens ievaino,
Lai nomāc spēks, bet glaimi neatskan.
Teic, ka tu mīli citus, bet lai acs
Man tavu skropstu mirdzēšanu jauš.
KādēJ gan viltus, ja es pieveikts pats
Un tevi atvairīt sirds neapjauš?
Tu, mana mīļā, labi zini jau,
Cik skatiens tavs man briesmīgs ienaidnieks.
Bet, ja pret citiem žēlastības nav,
Tad mani reizēm pažēlot tev prieks.
To nedari: lai nokauj skatiens tavs,
Tad ciešanas man beidzot mieru Jaus.
CXL
BE WISE AS THOU ART CRUEL; DO NOT PRESS
Tev, cietsirdīgā, gudrai vajag būt,
Lai mana mēle tevi neapsūdz,
Lai rūpes nedod vārdus, kuros jūt,
Ka manas mokas žēlastību lūdz.
Es uzdrošinos padomu tev dot:
Ka nemīli, to nesaki tu man
(Pat slimniekam uz mūžu aizmiegot,
Vēl ārsta balsī solījumi skan),
Jo ārprātīgs es kļūšu izmisā;
Var neprātis daudz ļauna sarunāt,
Un pasaulē viss iegrozījies tā,
Ka trakais trako uzklausa labprāt.
Lai tavās acīs nevainība viz,
Kaut ļaunums lepno sirdi aizrāvis.
CXLI
IN FAITH, I DO NOT LOVE THEE WITH MINE EYES
Ar acīm neesmu vēl padevies,
Tās tevi iespēj kļūdas saskatīt,
Bet mana sirds, kas mīlēt liek un ciest,
Ar acīm strīdā iekritīs tūlīt.
Ne manas ausis tavās dziesmās mulsīs,
Ne mani pirksti tieksies tevi glaust,
Ne smarža noreibs un tad ceļā gulsies,
Lai varētu tev vienai slavu paust.
Bet visu piecu prātu spriedums tīrs
No važām sirdi nespēj atraisīt
Un pasacit, cik apmāts ir tas vīrs,
Kas posta kalpībā pie tevis mīt.
Bet tu — ar domu šo man jāaprod —
Liec grēkos krist un arī sāpes dod.
CXLII
LOVE IS MY SIN, AND THY DEAR VIRTUE HATE
Mans grēks ir mīla, tādēļ nīsti tu
So mīlu, kas ir cēlusies no grēka;
Bet, ja šīs kaites blakus saliktu,
Tev mani sodīt nepietiktu spēka.
Un, ja kāds sodīs, tad ne lūpas šis,
Kas kvēlodamas melu vārdus teic,
Kas viltus mīlu zīmogo ar «īsts»
Un svešās gultās renti ievākt steidz.
Nē, tas nav netaisni, ja mīlu es,
Kāut tev pret citu mīlestība most.
Sēj žēlumu, lai tas var augļus nest,
Tad žēlums kādreiz tevi pažēlos.
Ja žēlsirdības nebūs tev nemaz,
Kur pati spēsi žēlastību rast?
CXLIII
LO, AS A CAREFUL HOUSEWIFE RUNS TO CATCH
Lūk, namamāte, rūpju mākta, skrien,
Lai sagūstītu bēgli spārnoto,
Pat bērnu atstāj, tiekdamās arvien
Pēc putna, redzēdama tikai to.
Un bērns, tik atstāts, nevarīgs un mazs,
Sauc māti, taču viņai prātā ir
Tas spārnainis, kas roka nedodas,
Un viņa bērna raudas nesadzird.
Tā arī tu pēc netveramā steidz,
Es esmu bērns, tev pēdās sekojot;
Bet, kad būs laiks šo gūstīšanu beigt,
Nāc noglāsti, kā māte glāstīt prot.
Un atkal būs tavs Vils pie krūts tev klāt,
Kad nāksi skaļās raudas mierināt.
CXLIV
TWO LOVES I HAVE OF COMFORT AND DESPAIR
Man divas mīlas — prieks un izmisums —
Kā divi gari, kas ap mani stāj:
Skaists jauneklis, tik gaišs kā debess jums,
Un sieviete, ko tumšas krāsas klāj.
Viļ mani ellē sievišķīgais sātans
Un manu gaišo eņģeli man ņem,
Jo skaistumā, ar viltu izrotātā,
Ir spēks, kas katram grēcīgam kļūt lemj.
Vai eņģelis jau velnam roku dod,
To nevaru tik droši pasacīt,
Bet bīstos, abus draugus vērojot,
Ka viens jau dziļi otra peklē mīt.
Es šaubos vēl — tai stundā beigsies strīds,
Kad eņģelis būs atkal izraidīts.
THOSE LIPS THAT LOVE'S OWN HAND DID MAKE
Sīs lūpas, kurās mīla kvēl,
Man saka: «Nīstu!» — bet tūlīt
Mazliet jau kļuvis manis žēl,
Un viņa steidzas pamācīt,
Lai sirdī arī maigums nāk,
Lai mīla, kura daudz ko prot,
Pa kādam laipnam vārdam sāk
Un nevis tiecas ievainot.
Teic: «Nīstu!» — un tad piebilst tā,
Ka tūlīt varu sauli jaust,
Un nakts bēg projām tumsībā
Kā pekles gars, kad diena aust.
«Hs nīstu!» teic mans acuraugs,
Bet atpestot: «Ne tevi, draugs.»
POOR SOUL, THE CENTRE OF MY SINFUL EARTH
Teic, dvēsele, — vai, miesā mājojot,
Kur ļaunas dziņas tevi važās sien,
Tu visu gribi ārišķībai dot,
Bet iekšienē būt nabaga arvien?
Par mitekli, kas īsu brīdi būs,
Tavs vārgums pārāk dārgi maksāt mēdz.
Kad tārpi reiz šo mantojumu gūs,
Vai tad patiešām viss būs pazaudēts?
Nē, dvēsele, tev vergot jāpārstāj;
Lai tev tavs miesas grausts par kalpu top,
Vairs nezemojies, nemirstību krāj
Ikkatru stundu, kas tev jāsastop.
No nāves pārtiec, un, ja gals būs tad,
Lai nāve mirst, tu nemirsi nekad.
MY LOVE IS AS A FEVER, LONGING STILL
Kā drudzis mana mīlestība tvīkst
Pēc indes, kas ir dīglis slimībai,
Un pati lemj, lai mīlestība drīkst
Dot apmātību aizrautībai šai.
Ārsts vienmēr jūtām bijis vēsais prāts,
Bet viņa priekšraksts netiek ievērots;
Es nekjūšu nekad vairs dziedināts,
Un nāve — glābiņš vienīgais man dots.
Bez zālēm un bez prāta pamests viens,
Uz visiem laikiem sasirdzis es tā,
Ka mani vārdi, domu pavediens
Ir ārprātīgais, ticis brīvībā;
Sen manai mīlai skaidrais skatiens zagts:
Tas rādās gaišs, kas melnāks ir kā nakts.
O ME, WHAT EYES HATH LOVE PUT IN MY HEAD
Vai man! Kā mīla acis pārvērst māk,
Lai saskaņas ar īstenību nav.
No manis saprāts izvairīties sāk,
Un aplams veids kā patiess rādās jau.
Ja tas ir gaišs, ko manas acis mīl,
KādēJ gan pasaule to neatzīst?
Tām acīm, kurās mīlestība zvīl,
Nav saskatāms vairs dzīves atspulgs īsts.
Kā tas var būt? Ai, kā var patiess būt
Tas skatiens, sūras asaras kur 1ās?
Nav brīnums vairs, ja maldos es varbūt:
Kad debess tumša, saule nerādās.
Tu viltus mīla, asaras liec krāt,
Lai acis nespēj tevi nopajāt.
cxl1x
CANST THOU, O CRUEL! SAY I LOVE THEE NOT
Kam, ļaunā, teic, ka tevi nemīlu,
Ja sace|os pret sevi, būdams tavs?
Vai neesi ik brīdi prātā tu,
Kad tevis dēļ man pazudis viss savs?
Vai tavi naidnieki ir draugos man?
Vai tavus skauģus meklē mana acs?
Pat tad, kad viltus pārmetumi skan,
Es uzskatu, ka vainīgs esmu pats.
It viss, kas manī kādreiz vērtīgs bij,
Uz mūžu verdzībā tev atdots tiek.
Pret grēcīgo ir labais jāizmij,
Ja to man tavas melnās acis liek.
Kādēļ tu nīsti — saprotams man viss:
Mīl redzīgos, — ar aklību es sists.
CL
FROM WHAT POWER HAST THOU THIS POWERFUL MIGHT
No kāda spēka tavas gribas spēks,
Ka vari manu sirdi aptumšot,
Lai melošana neliekas vairs grēks,
Lai saku: diena nespēj gaismu dot?
No kurienes tāds ļaunums tevi skar,
No kurienes tu mācījusies to,
Ka tava visspēcība panākt var,
Lai ļauno uzskatu par labāko?
Es mīlu tevi, kaut gan jāatzīst,
Ka ienaidam daudz iemeslu tur mīt.
Ai, ja es mīlu to, ko citi nīst,
Ar citiem mani nesāc nosodīt:
Ja necienibu mīlēt liec man tu,
Es cienīgs, lai tu mani mīlētu.
CLI
LOVE IS TOO YOUNG TO KNOW WHAT CONSCIENCE IS
Kad mīla jauna — sirdsapziņas trūkst,
Kaut gan no milas sirdsapziņa dzimst.
Lai, maigā krāpniec, nosodījums rūgts
Nav maniem grēkiem, kuri nenorimst.
Tu mani nodod, kā man prātu tīk
Pie reizes akli nodot miesas varā;
Par mīlas laimi sapņot neapnīk,
Un tomēr miesa nepieņemas garā,
Bet, tavu vārdu dzirdot, atkal jūt,
Ka citas algas nekāroju sev
Kā tavam beztiesīgam vergam būt,
Ar tevi celties, krist pie kājām tev.
Bez sirdsapziņas mīla nav, paties,
Ja celties prot vai nomirt cīnoties.
CLII
IN LOVING THEE THOU KNOW'ST I AM FORSWORN
Ja mīlējot man nācies grēkā krist,
Tev divkāršs grēks, ka mani mīlam teici:
Tavs sievas zvērests sen ir sairis,
Un mīļāko jau arī naids ir veicis.
Vai divreiz lauztais zvērests jāapsūdz,
Ja pats to laužu reižu divdesmit?
Kad laipnību no tevis sirds man lūdz,
Zūd godīgums un glaimu vārdi rit.
Es visiem esmu zvērējis par tevi,
Ka cildena un uzticīga tu.
Kādēļ šos aklos zvērestus es devis,
Ja īstenību skaidri saskatu?
Es tevi gaišu zvērējis bez tam,
Kaut patiesības nav šim zvērestam.
CLIII
CUPID LAID BY HIS BRAND AND FELL ASLEEP
Bij Amors blakus lāpai aizmidzis,
Un kāda nimfa iedomājās tā:
Lai karstā mīlestības uguns dziest,
Ir lāpa jāmet vēsā avotā.
No mīlestības uguns kvēlošas
Uz mūžu mūžiem karsts bij kļuvis strauts,
Lai šurpu nākt un patvērumu rast
Visniknās kaitēs ļaudīm būtu ļauts.
Bet manas mīļās acīs iededzis
Ir jaunu liesmu draiskais mīlas zēns.
Pie avota, kur kvēle nespēj dzist,
Es velti devos, nevesels un lēns,
Un pievīlos: jo veldzes strauts man irdz,
Kur manas mīļās acīs kvēle mirdz.
THE L1TTLE LOVE-GOD LYING ONCE ASLEEP
Reiz mazais mīlas dievs bij atlaidies
Pie biezokņa, kur šķīstās nimfas dej,
Un, redzot lāpu, kura nenodziest,
Tās tuvojās, un kādai meitenei
Bij pēkšņi rokās mīlas liesmu prieks,
Kam tik daudz siržu sadegšanai dots.
Tā guļot karsto alku valdinieks
Ar meičas roku tika atbruņots.
Šo lāpu viņa steidzās strautā dzēst,
Un.mīlas spēks, kas viļņos liesmu dzen,
Ikkatram viņa likstās palīdzēs,
Tik man vien ne, jo tas ir zināms sen,
Ka mīla ūdenim dot liesmu spēs,
Bet ūdens mīlestību nedzesēs.
PAR SONETIEM
Šekspīra daiļradi apcerot un vērtējot, arvien nozīmīga vieta tiek
ierādīta 154 sonetiem, kas sarakstīti, kā to šekspirologu lielais vairums
atzīst, laika posmā no 1592. līdz 1598. gadam.
Sis gadu desmits iezīmē sonetu poēzijas augstāko uzplaukumu
renesanses laikmeta angļu literatūrā. Sacenzdamies grūtajā dzejas formā,
angļu dzejnieki tolaik devuši vairākus ievērības cienīgus sonetu ciklus. Tā,
piemēram, Semjuels Denjels 1592. gadā publicē sonetu ciklu Delijai, 1593.
gadā iespiests Džaila Flečera sonetu cikls Lisi- jai un Tomasa Loilža sonetu
cikls Fillidai. 1595. gadā iznāk izcilā angļu renesanses dzejnieka Edmunda
Spensera cikls Amore/ti un vēl daudzi citi, mazāk pazīstami. Bet tikai
Viljama Šekspīra apkopotie un 1609. gadā izdotie soneti gadsimtiem cauri
saglabājuši nevīstošu slavu visas pasaules literatūrā. Šekspīra sonetu slava
pieaugusi Eiropā it īpaši XVIII gs., kad arī Gēte kā viens no pirmajiem citu
tautu lielajiem gariem bija apliecinājis Šekspīra sonetu lielo vērtību. Tur
nav nevienas rindas, tā viņš uzsvēris, kas nebūtu autora dziļi izjusta, pārdzīvota, izciesta. Un angļu dzejnieks Viljams Vordvorts (1770—1850) vēlāk
vēl piebilst, ka taisni soneti esot Šekspīra sirds atslēga.
Sonetiem ir daudz kopīga ar atsevišķām vietām tādās lugās kā Divi
veronieši. Veltas pūles mīlā, Romeo un Džuljeta, tāpat ar poēmām Venera
un Adoniss un lukrēcija, lai gan ar to nav teikts, ka viens otrs sonets nebūtu
radies jau agrāk vai arī mazliet vēlāk.
Soneti veltīti jaunajam draugam un melnīgsnējai lēdijai — it kā divi
cikli. Bet visumā soneti nav īsti sakārtoti ciklos, tāpēc paliek jautājums: vai
ir pareiza kārtība, kādā soneti izdoti pirmoreiz — 1609. gadā?
Ir daži soneti, kuros nav risināta ne draudzības, ne mīlestības tēma. Tās
ir liriskas dzejnieka pārdomas par dzīvi. Sais sonetos paustās domas šķiet
vēl dzi]ākas, vēl vairāk nobriedušas. Tā, piemēram, 66. sonetā izjustās
pārdomas it kā sasaucas ar Hamleta monologu.
Joprojām neatrisināts palicis jautājums: kas bijis šis jaunais, skaista; s
draugs, kura tēls tā iedvesmojis Šekspīru un kuram veltīti 126 soneti? Kas
bijusi daiļā «melnīgsnējā lēdija» (the Dark Lady ol Ihe Sonnets), ko viņš tik
izjusti apdzied un cildina kādos 28 sonetos? Bet sonetu dzejiskais
pārdzīvojums pacelts tik augstā platoniskas romantikas vispārinājumā, ka
īstenībā tādam jautājumam nav arī sevišķas nozīmes.
Latviešu valodā Šekspīra soneti atdzejoti samērā vēlu. Ar Šekspīra
vārdu un daiļradi, vispirms ar lugām latviešu lasītājs periodikā iepazīstināts
jau XIX gs. otrajā pusē (1874), turpretī pirmie sonetu tulkojumi iespiesti
periodikā un krājumos tikai 1917.—1918. gadā. Pirmais visaktīvākais un
samērā veiksmīgais Šekspīra sonetu atdzejotājs bija Fricis Adamovičs
(1863—1933); dažus atdzejojumus sniedzis arī Rūdolfs Egle (1889—1947).
Jo sevišķi rosīga sonetu atdzejošana kļuvusi padomju laikā, un to veikuši
dzejnieki Bruno Saulitis, Valija Brutāne, Andrejs Balodis, Mirdza Ķempe,
Vizma Belševica, Skaidrīte Kaldupe, Laima Akuratere, Ojārs JansonsSarma, kuru atdzejojumi kopā ar agrākajiem uzņemti šai Kopotu rakstu
sējumā.
274. XXVI soneta saturs ir tuvs poēmas Lukrēcija veltījumam grāfam
Sautemptonam, tāpēc izteiktas domas, ka viņš esot tas draugs, kuram veltīti
ari pārējie soneti. Pētījumi šo versiju nav apstiprinājuši.
292. XLIV soneta pēdējās rindās izpaužas Šekspīra laikā plaši izplatītā
pārliecība, ka cilvēks radīts no četriem elementiem — uguns, gaisa (šie abi
tika uzskatīti par augstākajiem elementiem), zemes un ūdens. Tā pati doma
izteikta ari nākamajā — XLV sonetā.
301. LIII sonets. Adonīss — veģetācijas dievs senajā Babilonijā un
SIrijā, kurš ik gadus it kā nomirst un atkal ceļas augšā. Adonīsa kultu grieķi
aizguvuši VII gs. p. m. ē.
303. LV sonets. Bet Marsa trulam šķēpam …
Saules sistēmas planētai Marsam iesarkana krāsa, tāpēc romieši to
tēlojuši kā kara dievu. Dzejnieks sonetā domā kara dievu.
316. LXVIII sonets. Pirms dailei neīstai bij piedzimt laiks . ..
Netieši domāta angļu mode Šekspīra laikā — nēsāt gaišas, cirtainas
parūkas.
325. LXXVII sonets. Uz baltām lapām savas domas liec…
E. Melons secina, ka līdz ar šo sonetu dzejnieks draugam iedevis ari
piezīmju grāmatiņu.
328. LXXX sonets. Trūkst spalvai spēka, zinot, ka ir cits, Ko man ar
savām dziesmām neuzveikt…
Šekspīra daiļrades pētnieki nav vienādos uzskatos, kas ir šis dzejnieks,
kurš sacenšas ar Šekspīru. Vairums domā, ka tas ir Džordžs Cepmens (1559
—1634), dramaturgs un Homēra Iliādas tulkotājs angļu valodā. Šis
sāncensis minēts arī vairākos turpmākajos sonetos.
346. XCVIU sonets. Pat smagais Satums diedams līdzi skrēja . ..
Sens itāļu dievs, lauku auglības dievs, kam par godu senajā Romā
svinēja svētkus — tā sauktās saturnālijas ar dziesmām, rotaļām un dejām.
374. CXXVI sonetā, kam pavisam 12 rindas, tulkojumā atdarinātas
ik divrindu atskaņas, tāpat kā oriģinālā.
375. CXXVII sonets. Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt…
Šekspīra laikā par īstu skaistuma pazīmi uzskatīja gaišos, nevis tumšos
matus.
383. CXXXV sonets.' Tu vēlies daudz — vēlēšanās, vēlmes utt.
Šī soneta oriģinālā saturs veidots, izmantojot vārdu rotaļu, kam pamatā
saīsinājums «Wilh no vārda «William», kā arī no vārda «to wi//» — gribēt,
vēlēties. Tāpēc šie vārdi sonetā tik dažādi variēti.
393. CXLX sonets. Šīs lūpas, kurās mīla kvēl…
Oriģinālā šis sonets uzrakstīts četru pēdu jambā, kas ieturēts arī
tulkojumā.
Kārlis Egle
SATURS
Soneti:
1 Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu. Atdz. Andrejs Balodis 249
II.
Kad četridesmit ziemas nāks un ies. Atdz. Paulis
Kalva……….. 250
III.
Teic sejai spoguli: tā stunda klāt. Atdz. Paulis Kalva, 251
IV.
Ak izšķērdīgā piemīlība, teic. Atdz. Laima Akuratere 252
V.
Sīs stundas skatam paver laipnas ainas. Atdzej. Andrejs
Balodis 253
VI.
Pirms tavā dārzā ziemas bargums nāk. Atdz. Paulis Kalva
254
VII.
Kad rītos krāšņā saule paceļas. Aidz. Rūdolfs Egle 255
VIII.
Ko klausies mūziku, kas skan tik sēri? Atdz. Andrejs Balodis
256
IX. Vai, baidoties no asarām, kas 1ās. Atdz. Paulis Kalva………… 257
X. Jel kaunies teikt, ka mīli kādu tu. Atdz. Laima
Akuratere…………………………… 258
XI.
Cik ātri vīst tev lemts, tik ātri augt. Atdz. Paulis Kalva 259
XII.
Kad klausos pulksteni, kā stundas steidzas. Atdz. Laima
Akuratere 260
XIII. Tik ilgi, kamēr daba elpot ļauj. Atdz. Paulis Kalva 261
XIV. Pēc zvaigznēm zīlēt netiecas vairs prāts. Atdz. Valija Brutāne 262
XV. Ja itin visu vēroju, kas aug. Atdz. Valija Brutāne 263
XVI. Ja nežēlīga laika vara bargā. Atdz. Valija Brutāne 264
XVII. Kurš ticēs man, reiz lasot senu dzeju. Atdz. Valija
Brutāne……………………… 265
XVIII. Vai tevi saukt par pavasara dienu? Atdz. Laima
Akuratere………………………………….. 266
XIX. Laiks draudošais, tu vari nodeldēt. Atdz. Valija
Brutāne…………… 267
XX. Kā sievieti tik daiļu tevi daba. Atdz. Valija Brutāne … 268
XXI.
Tiem dzejniekiem es nelīdzinos, nē. Atdz. Valija Brutāne
269
XXII.
Man neiestāstīs spogulis — es vecs. Atdz. Andrejs
Balodis 270
XXIII.
Kā iesācējs uz skatuves, kas mulst. Atdz. Valija Brutāne
271
XXIV.
Kopš tavu daiļo atveidu mans skats. Atdz. Paulis Kalva
272
XXV. Lai tie, kas dzimuši zem laimes zvaigznes. Atdz. Valija
Brutāne273
XXVI.
Es, tavas mīlas cildenuma saistīts. Atdz. Valija Brutāne
274
XXVII.
Kad, piekusis no ceļa, dusā grimstu. Atdz. Fricis
Adamovičs 275
XXVIII. Kā darba priekā veldzēties, ja lemts. Atdz. Vizma Belševica
276
XXIX. Kad, cilvēku un likten's aizvainots. Atdz. Vizma
Belševica………………… 277
XXX.
Kad klusās atmiņas es sapulcēju. Atdz. Laima Akuratere
278
XXXI.
Nu tavās krūtīs visas sirdis mīt. Atdz. Vizma Belševica •
279
XXXII. Ja pārdzīvosi dienu to, kad jauks. Atdz. Vizma Belševica 280
XXXIII.
Es bieži redzējis, kā ausma nāk. Atdz. Paulis Kalva
281
XXXIV.
Kam solīji, ka diena jauka būs. Atdz. Vizma Belševica
282
XXXV. Nu nebēdā, kas darīts — padarīts. Atdz. Vizma
Belševica………………… 283
XXXVI.
Es atzīstu — mums vajag diviem būt. Atdz. Vizma
Belševica 284
XXXVII.
Kā gaudens tēvs, kam skatiens priekā zib. Atdz. Vizma
Belševica 285
XXXVIII. Kam manai mūzai meklēt svešas jomas. Atdz. Paulis
Kalva……………… 286
XXXIX. Patiešām, kā man tevi cildināt? Atdz. Vizma Belševica 287
XL. Ņem visas manas mīlestības, ņeml Atdz. Vizma
Belševica………………………… 288
XII. Tu skaistam grēkam vaļu neaizliedz. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 289
XLII. Ka viņu mīli tu, nav sāpes tās. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe………………………………… 290
XLIII. Kad plakstus aizveru, skats skaidrāks tiek. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe……………… 291
XLIV. Ja sevi varētu par domu vērst. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe…………………… 292
XLV. Lai kur es eju, zinu, tavi būs. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 293
XLVI. Ar manu sirdi cīnās acu skats. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe…………………294
XLVII. Kļūst daudzreiz acu skats un sirds kā viens. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe……………………………295
XIVIII. Cik rūpīgs vienmēr ceļā devos es. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe………………… 296
XL1X. Pret laiku to, ja tāds reiz nāktu mums. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe……………… 297
L. Ar smagu sirdi nākas ceļu sākt. Atdz. Andrejs
Balodis……………………… 298
LI. Tik mīla sapratīs, ja gaitā gausā. Atdz. Valija
Brutāne………………………………… 299
LII. Es tā kā bagātnieks, kas aiziet var. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe………………… 300
LIII. No kādas vielas esi izveidots. Atdz. Valija Brutāne 301
LIV. Cik daiļums daudzkārt mums vēl daiļāks šķiet. Atdz. Valija
Brutāne………302
LV. Ne marmors balts, ne pieminekļu zelts. Atdz. Andrejs Balodis 303
LVI. Ar jaunu spēku, mīlestība, nāc. Atdz. Ojārs Sarma 304
LVII. Tavs kalps es esmu, ko vēl vairāk gūt. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe……………… 305
LVIII. Lai novērš dievs, kas kalpot pavēlēja. Atdz. Skaidrīte Kaldupe
306
LIX. Ja jauna nav nekā un viss jau bijis. Atdz. Andrejs
Balodis…………………………307
LX. Kā viļņi irdami pret krasta oļiem. Atdz. Andrejs
Balodis…………………308
LXI. Vai vēlies tu, lai naktis skumji garās. Atdz. Skaidrīte Kaldupe 309
LXII. Es patmīlību savās acīs dedzu. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe………………310
LXIII. Kā pašlaik man reiz manam draugam klāsies. Atdz. Andrejs
Balodis……………… 311
LXIV. Kad redzu laika skarbai varai ļautu. Atdz. Laima Akuratere
……………312
LXV. Pat plašā jūra, zeme, akmens, varš. Atdz. Andrejs
Balodis…………… 313
LXVI. Es saucu noguris: «Lai nāve nāk!» Atdz. Paulis
Kalva……………… 314
LXVII. Kādēļ lai skaistums dzīvo ievainots. Atdz. Skaidrīte Kaldupe
315
LXVIII. No tālām dienām atblāzma šis vaigs. Atdz. Skaidrīte Kaldupe
316
LXIX. Tavs skaistums ārējais, kas saista mūs. Atdz. Skaidrīte Kaldupe
317
LXX. Bez vainas tu, kaut arī paļas krīt. Atdz. Valija
Brutāne……………… 318
LXXI. Vairs nesēro, kad miris būšu es. Atdz. Bruno Saulītis 319
LXXII. Lai nebūtu tev citiem jāatklāj. Atdz. Ojārs Sarma 320
LXXIII. Tev būs reiz manī redzams gadalaiks. Atdz. Mirdza
Ķempe…………………321
LXXIV. Bet nezūdies, ja šajā cietumā. Atdz. Mirdza Ķempe 322
LXXV. Tu tā, kas visus manus sapņus baro. Atdz. Andrejs
Balodis………………… 323
LXXVI. Kādēļ gan vārsmās trūkst man lepnas spozmes. Atdz. Andrejs
Balodis………… 324
LXXVII. Redz spogulī, ka skaistums vīst kā zieds. Atdz. Ojārs
Sarma………… 325
LXXVIII. Tavs vārds tik bieži manā dzejā zib. Atdz. Ojārs
Sarma………………… 326
LXXIX. Reiz spēku devi radīt dzeju man. Atdz. Ojārs
Sarma………………… 327
LXXX. Trūkst spalvai spēka, zinot, ka ir cits. Atdz. Ojārs
Sarma…………… 328
LXXXI. Vai mana sirds tev kapa vārsmas saliks. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe…………………329
LXXXII. Ar manu mūzu nav tev kopīgs ceļš. Atdz. Ojārs
Sarma…………………………… 330
LXXXIII. Es domāju, ka krāsas neīstas. Atdz. Ojārs Sarma 331
LXXXIV. Vai patiesākus vārdus pateiks kāds. Atdz. Ojārs Sarma .
………………………332
LXXXV. Būt nerunīga mana mūza prot. Atdz. Ojārs Sarma 333
LXXXVI. Viss viņa dzejas buru audums tvirts. Atdz. Ojārs
Sarma…………………………… 334
LXXXVII. Ardievu! Palikt nespēju pie tevis. Atdz. Bruno
Saulītis……………………………… 335
LXXXVIII. Ja kādreiz mani pulgot sāksi tu. Atdz. Ojārs Sarma 336
LXXXIX. Ja tava sirds pret mani atsalt grib. Atdz. Ojārs
Sarma……………………………… 337
XC. Ja gribi ienīst mani, tagad nīd. Atdz. Ojārs Sarma. 338
XCJ. Dažs lepojas ar dzimumu, ar vārdu. Atdz. Andrejs
Balodis……………………339
XCII. Tu nevari no manis projām iet. Atdz. Ojārs Sarma 340
XCIII. Es nedomāšu, ka tu mani vil. Atdz. Ojārs Sarma 341
XCIV. Tie, kuros ļaunums mīt, bet važās kalts. Atdz. Ojārs
Sanma……………………… 342
XCV. Cik veikli nomaskēts gan ir tavs kauns! Atdz. Ojārs
Sarma……………………… 343
XCVI. Dažs tavu vieglprātību bargi soda. Atdz. Andrejs
Balodis……………………………… 344
XCVII. Kā ziema man šī šķiršanās no tevis. Atdz. Andrejs
Balodis………………………… 345
XCVIII. No tevis pavasarī šķīros es. Atdz. Andrejs Balodis 346
XCIX. Pret agro vijolīti bargs es esmu. Atdz. Andrejs
Balodis…………………… 347
C. Kur, mūza, tu, vai aizmirsusi esi. Atdz. Andrejs
Balodis……………………… 348
CI. Ai kūtrā mūza, kā to attaisnot. Atdz. Valija Brutāne …. 349
CII. Tev nesaku, cik mīlestība svēta. Atdz. Valija Brutāne 350
CIII. Cik manai mūzai nabadzīga balss. Atdz Mirdza
Ķempe……………… 351
CIV. Sev vienmēr tevi paturēšu staltu. Atdz. Valija Brutāne 352
CV.
Par
elkdievību
mīlu
nesauciet.
Atdz.
Mirdza
Ķempe……………… 353
CVI. Kad senos dzejoļus laiks palasīt. Atdz. Ojārs Sarma 354
CVII. Cik liesmot lemts būs uzticamām jūtām. Atdz. Valija Brutāne
355
CVIII. Vai tintei vajaga vēl lieki līt. Atdz. Valija Brutāne 356
CIX. Ak, nesaki, ka pievilt spētu tevi. Atdz. Valija Brutāne 357
CX. Ak jā, es šurpu turpu esmu klīdis. Atdz. Andrejs
Balodis………………………… 358
CXI. Lūk, manis dēļ tev acis dusmās spīd. Atdz. Valija Brutāne
…………………… 359
CXII. Man līdzi jūtot, mīlot tu liec zust. Atdz. Ojārs
Sarma…………………… 360
CXIII. Kopš esmu projām, skatiens sevī vērsts. Atdz. Valija Brutāne
36-1
CXIV. Vai, tavas mīlas vainagots, mans gars. Atdz. Ojārs
Sarma……………………………362
CXV. Viss meli, kas līdz šim tev rakstot pausts. Atdz. Valija
Brutāne…………………363
CXVI. Nē, negribu es viņu vienošanos. Atdz. Laima Akuratere 364
CXVII. Lai apsūdzībā aizmirsts nav nekas. Atdz. Vizma
Belševica…………………… 365
CXVIII. Kā piparus, lai gribas vairāk ēst. Atdz. Vizma Belševica 366
CXIX. Cik sirēnasaru es esmu dzēris. Atdz. Laima Akuratere ………..
367
CXX. Ja tu pret mani esi bijis Jauns. Atdz. Valija Brutāne 368
CXXI. Patiešām, labāk grēcīgs gribu būt. Atdz. Valija
Brutāne ………………………………………………………………
369
CXXII. Tavs gara daiļums manā sirdi mīt. Atdz. Skaidrīte
Kaldupe……………………… 370
CXXIII. Laiks, nelielies, ka pārvērt anani tu. Atdz. Skaidrīte Kaldupe
………… 371
CXXIV. Ja mīlestība būtu greznums man. Atdz. Valija Brutāne 372
CXXV. Ja būtu gods man baldahīnu nest. Atdz. Valija Brutāne
………… 373
CXXVI. Tu, Amor, apvaldi ar roku drošo. Atdz. Valija Brutāne 374
CXXVII. Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt. Atdz. Bruno Saulītis 375
CXXVIII. Tu, mana mūzika, sāc dziesmu vīt. Atdz. Bruno
Saulītis……………………376
CXXIX. Vienmēr pret iekāri gars cīņā iet. Atdz. Bruno
Saulītis………………………377
CXXX. Ir manas mīļās acīs saules maz. Atdz. Bruno Saulītis 378
CXXXI. Ik skatienā tev nežēlība mirdz. Atdz. Bruno Saulītis 379
CXXXII. Es tavas acis milu, jo tās jauš. Atdz. Bruno Saulītis 380
CXXXIII. Lai dreb tā sirds, kas manai raudāt liek. Atdz. Bruno
Saulītis…………………… 381
CXXXIV. Viņš tagad sācis tavu jūgu nest. Atdz. Bruno Saulītis
………. 382
CXXXV. Tu vēlies daudz, un, tavas gribas dzīts. Atdz.
BrunoSaulītis………………………… 383
CXXXVI. Ja netīk tev, ka pārāk tuvu es. Atdz. Bruno Saulītis
…………. 384
CXXXVII. Ko manām acīm, mīla, dari tu. Atdz. Bruno Saulītis
………… 385
CXXXVIII. Kad mīļā teic, ka patiess viņā viss. Atdz. Bruno
Saulītis……………… 386
CXXXIX. Ak, neliec attaisnot man postu to. Atdz. Bruno Saulītis
………………………… 387
CXL. Tev, cietsirdīgā, gudrai vajag būt. Atdz. Bruno Saulītis 388
CXL1. Ar acīm neesmu vēl padevies. Atdz. Bruno Saulītis 389
CXLII. Mans grēks ir mīla, tādēļ nīsti tu. Atdz. Bruno
Saulītis……………………… 390
CXLIII. Lūk, namamāte, rūpju mākta, skrien. Atdz. Bruno
Saulītis………………………… 39 t
CXLIV. Man divas mīlas — prieks un izmisums. Atdz. Bruno
Saulītis…………………392
CXLV. Sls lūpas, kurās mīla kvēl. Atdz. Bruno Saulītis . 393
CXLVI. Teic, dvēsele, — vai, miesā mājojot. Atdz. Bruno
Saulītis………………………… 394
CXLVII. Kā drudzis mana mīlestība tvīkst. Atdz. Bruno Saulītis 395
CXLVIII. Vai man! Kā mīla acis pārvērst māk. Atdz. Bruno
Saulītis…………………396
CXLIX. Kam, ļaunā, teic, ka tevi nemīlu. Atdz. Bruno Saulītis ……….
397
CL. No kāda spēka tavas gribas spēks. Atdz. Bruno
Saulītis…………………398
CLI. Kad mīla jauna — sirdsapziņas trūkst. Atdz. Bruno
Saulītis……………………… 399
CLII. Ja mīlējot man nācies grēkā krist. Atdz. Bruno
Saulītis…………… 400
CLIII. Bij Amors blakus lāpai aizmidzis. Atdz. Bruno Saulītis 401
CLIV. Reiz mazais mīlas dievs bij atlaidies. Atdz. Bruno Saulītis
………… 402