LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTE
LAUKSAIMNIECĪBAS FAKULTĀTE
Augsnes un augu zinātņu institūts
EINĀRS LIEPIŅŠ
KURSA DARBS AUGKOPĪBĀ UN PĻAVKOPĪBĀ
“AUGSTRAŽĪGU VASARAS KVIEŠU AUDZĒŠANAS
ĪPATNĪBAS KVALITATĪVU PĀRTIKAS GRAUDU
IEGUVEI/ZĀLĀJU KAĻĶOŠANA”
Darba vadītājs: Dr. agr.
Darba vadītāja: Mg. agr.
Darba autors: LF profesionālā bakalaura studiju
Programmas „Lauksaimniecība” 4. kursa 1. grupas
students matr. Nr. LF14079)
Iesniegts:
Aizstāvēts:
Novērtējums:
Jelgava 2018
A. Adamovičs
A. Rūtenberga - Āva
E. Liepiņš
SATURS
IEVADS ..................................................................................................................... 3
1. AUGSTRAŽĪGU VASARAS KVIEŠU AUDZĒŠANAS ĪPATNĪBAS
KVALITATĪVU PĀRTIKAS GRAUDU IEGUVEI ............................................................ 4
1. 1. Vasaras kviešu audzēšanas apjomi Latvijā .................................................... 4
1. 2. Vasaras kviešu agrotehnika ............................................................................ 6
1. 3. Izplatītākās vasaras kviešu slimības ............................................................... 8
1. 4. Vasaras kviešu mēslošana ............................................................................ 10
2. ZĀLĀJU KAĻĶOŠANA .................................................................................... 12
2. 1. Augšņu kaļķošanas stāvoklis Latvijā ........................................................... 12
2. 2. Augsnes reakcijas ietekme uz augsnes īpašībām ......................................... 13
2. 3. Kalcija un magnija nozīme augiem .............................................................. 14
2. 4. Augsnes reakcijas ietekme uz zālājiem ........................................................ 15
2. 5. Kaļķošanas materiāls.................................................................................... 16
2. 6. Dažādu pētījumu rezultāti ............................................................................ 18
SECINĀJUMI.......................................................................................................... 20
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS...................................................... 21
2
IEVADS
Vasaras kvieši ieņem otro vietu Latvijā sējplatības ziņā starp graudaugiem. Gadu
gaitā ir palielinājušās gan vasaras kviešu sējplatības, gan ražas. Lai gūtu vislabāko
ekonomisko labumu, vasaras kviešus nepieciešams audzēt tā, lai tiem būtu augsta raža un
pārtikas graudiem atbilstoši kvalitātes rādītāji. Šādus kviešus var izaudzēt pielietojot pareizu
vasaras kviešu agrotehniku, ierobežojot slimības sējumos un lietojot atbilstošas mēslojuma
normas.
Lai nodrošinātu dzīvniekus ar augstvērtīgu zāles lopbarību, kā arī iegūtu maksimāli
augstas ražas, nepieciešams ierīkot augstražīgus sētos zālājus, kuriem jānodrošina augšanai
labvēlīgus apstākļus. Zālāju produktivitāti un ražas kvalitāti ietekmē daudzi faktori. Viens
no svarīgākajiem faktoriem ir augsnes reakcija. Neatbilstoša augsnes reakcija laukos, kuros
sēti zālāji, var izraisīt augu izmaiņas zelmenī, kā rezultātā zālājā parādās augi, kuri nav
lietderīgi lopbarībai. Skāba augsne paātrina zelmeņa novecošanos. Tāpat tā var apgrūtināt
dažādu barības vielu uzņemšanu. Tāpēc pirms sēt zālāju, jānoskaidro konkrētās augsnes
stāvoklis un nepieciešamības gadījumā augsne jākaļķo
Darba mērķis: iegūt zināšanas par augstražīgu vasaras kviešu audzēšanu kvalitatīvu
pārtikas graudu ieguvei un iegūt zināšanas par zālāju kaļķošanu.
Darba uzdevumi:
 veikt literatūras apskatu par vasaras kviešu audzēšanu
 veikt literatūras apskatu par zālāju kaļķošanu
3
1. AUGSTRAŽĪGU VASARAS KVIEŠU
AUDZĒŠANAS ĪPATNĪBAS KVALITATĪVU
PĀRTIKAS GRAUDU IEGUVEI
1. 1. Vasaras kviešu audzēšanas apjomi Latvijā
Vasaras kviešu platības Latvijā
Platība, tūkst. ha
300
238,5
250
200
150
100
110,4
62,8
65,2
2006
2007
86,2
73,3
81,8
2009
2010
96,7
157,6
153
2015
2016
118,2
50
0
2008
2011
2012
2013
2014
Gads
1. 1. att. Vasaras kviešu sējumu platības Latvijā, 2006. – 2016. gadā1
1. 1. attēlā redzamas vasaras kviešu sējumu platības Latvijā pa gadiem. Kā redzams,
tad gadu gaitā vasaras kviešu sējplatības ir palielinājušās. Ja 2006. gadā vasaras kviešu
platības aizņēmušas 62,8 tūkst. ha, tad 2016. gadā šīs platības aizņēmušas jau 153 tūkst. ha.
2014. gadā vasaras kviešu platības aizņēmušas 238,5 tūkst. ha, kas ir izskaidrojams ar to, ka
šajā gadā ziemā gāja bojā ļoti lielas ziemāju platības, kuras tika pārsētas.
Kopraža, tūkst. t
Vasaras kviešu kopraža Latvijā
1000
900
800
700
600
500
400
300
200
100
0
941,9
644,4
479,5
204,5
248,6
216,5
198,8
2008
2009
2010
136,6
2006
2007
320,7
318,4
2011
2012
369,9
2013
2014
2015
2016
Gads
1. 2. att. Vasaras kviešu kopraža Latvijā, 2006. – 2016. gadā2
1
Lauksaimniecības kultūru sējumu platība [Tiešsaite] [skatīts 2017. gada 12. marts. ]
http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/lauks/lauks__ikgad__03Augk/LAG0020.px/table/tableViewLayout2/?rxid=c
dcb978c-22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0
2
Lauksaimniecības kultūru kopraža. [Tiešsaite] [skatīts 2018. g. 12. mart.]. Pieejams:
http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/lauks/lauks__ikgad__03Augk/LAG0020.px/table/tableViewLayout2/?rxid=c
dcb978c-22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0
4
1. 2. attēlā redzamas vasaras kviešu kopražas pa gadiem. Kā attēlā redzams, tad
kopražas ir stipri paaugstinājušās. Tas, protams, ir izskaidrojams ar to, ka vasaras kviešu
sējumu platības pa gadiem ir pieaugušas, bet gadu gaitā arī ir attīstījušās kviešu audzēšanas
tehnoloģijas, kas palīdz iegūt augstākas kviešu ražas. Lielākā kopraža iegūta 2014. gadā, kad
iegūtas 941,9 tonnas vasaras kviešu.
Vidējās vasaras kviešu ražas Latvijā
4,5
3,95
4
Vidējā raža, t ha -1
3,5
3,29
3,14
2,88
3
2,95
2,9
4,09
3,13
3,13
2,43
2,5
2,18
2
1,5
1
0,5
0
2006
2007
2008
2009
2010
2011
2012
2013
2014
2015
2016
Gads
1. 3. att. Vasaras kviešu vidējā raža Latvijā, 2006. – 2016. gadā3
1. 3. attēlā redzamas vidējās vasaras kviešu ražas Latvijā. Kā redzams, vidējās vasaras kviešu
ražas ir diez gan mainīgas, bet tām ir tendence paaugstināties gadu garumā. Vasaras kviešu
ražas ietekmē meteoroloģiskie apstākļi. Vasaras kvieši ir daudz jūtīgāki pret sausumu un, ja
pavasaris ir sauss, tad augstas vasaras kviešu ražas iegūt ir sarežģīti. Augstākā vidējā vasaras
kviešu raža iegūta 2015. gadā, kad tā pārsniegusi 4 t ha -1.
Lauksaimniecības kultūru vidējā ražība. [Tiešsaite] [skatīts 2018. g. 12.mart.]. Pieejams:
http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/lauks/lauks__ikgad__03Augk/LAG0020.px/table/tableViewLayout2/?rxid=c
dcb978c-22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0
3
5
1. 2. Vasaras kviešu agrotehnika
Kvieši ir potenciāli visražīgākieun un visprasīgākie graudaugi. Tiem vajadzīgas
trūdvielām bagātas, smilšmāla vai mālsmilts velēnu karbonātaugsnes. Augstas ražas
iespējams iegūt arī ne pārāk mitrās velēnu gleja un velēnu podzolētās augsnēs. Augstu ražu
iegūšanai nepieciešama ap 25cm bieza aramkārta, kurā trūdvielu saturs ir robežās no 1.5 līdz
3.0%. Palielinoties trūdvielu saturam augsnē un aramkārtas dziļumam, palielinās arī kviešu
raža. Vasaras kviešiem optimāla ir neitrāla vai vāji skāba augsne, kuras reakcija ir pH 6.5 –
7.5. Lai iegūtu augstas ražas, augsnēs jābūt augstam vai vidēji augstam nodrošinājumam ar
augiem izmantojamo fosforu un kāliju (Boruks, 1987).
Kviešus vajadzētu audzēt laukos ar noregulētu augsnes mitrumu. Laukiem jābūt
nosusinātiem un drenētiem. Bet pēc lauka meliorācijas salabošanas nav ieteicams tajā uzreiz
sēt kviešus. Drenu ietekme mitruma režīma regulēšanā, augsnes fizikālo un citu īpašību
izmaiņās izpaužas tikai pēc zināma to darbības laika.(Bonāts, 1980).
Kviešu priekšaugam jānodrošina organiskās vielas palielināšanos augsnē. Tāpat
izvēloties priekšaugu jāņem vērā slimību izplatību iespējamību. Labi priekšaugi priekš
kviešiem ir sakņaugi, tauriņzieži un zaļmēslojumkultūras, savukārt nav ieteicams audzēt
kviešus atkārtotos sējumos vai kviešus pēc miežiem (Strazdiņa, 2015).
Vasarāju labībām paredzētajos laukos augsnes apstrāde jāuzsāk rudenī pēc
priekšaugu ražas novākšanas. Parasti kā galvenais augsnes apstrādes paņēmiens tiek
izmantota aršana, taču tos var papildināt vēl ar citiem augsnes apstrādes darbiem. Tas ir
atkarīgs no augsnes nezāļainības pakāpes, priekšauga un tā novākšanas laika, augsnes
granulometriskā sastāva un citiem apstākļiem. Aršanu veic vēlu rudenī, kad ir sadīgušas
nezāles, lai tās nepaspētu sadīgt atkārtoti. Rudenī artā augsnē uzkrājas vairāk mitruma, sala
iedarbībā tā uzirdinās, pavasarī ir vieglāk sastrādājama un agrāk apsējama. Tiklīdz pavasarī
augsne pietiekami apžuvusi, labi irst un to var kvalitatīvi sastrādāt jāuzsāk augsnes
pirmssējas apstrāde. Ja arumi kultivēti rudenī, tos var sagatavot sējai pat ar vienreizēju
kultivēšanu vai arī bez tās, lietojot kombinētos augsnes apstrādes un sējas agregātus, kas
paātrina sējas darbus un ļauj ietaupīt laiku. Labi aparti lauki pirmssējas apstrādē jāirdina
sēklu iestrādes dziļumā, lai saglabātu blīvāku sēklu gultni (Vasarāju labības, 2011).
Lai iegūtu augstas un stabilas vasarāju labību ražas sēju nedrīkst ne nokavēt, ne
sasteigt. To vislabāk veikt, tūlīt pēc pēdējās pirmssējas apstrādes, vai reizē ar to. Agri sēti
vasarāji:
 Labāk izmanto pavasara mitrumu
 Veido spēcīgāku sakņu sistēmu
 Labāk cero. Veido ražīgākas vārpas
 Labāk nomāc nezāles
 Mazāk cieš no slimībām un kaitēkļiem, kad to izplatība ir vislielākā.
Izvēloties sējas laiku jāņem vērā šķirnes ģenētiskās īpašības, izturība pret stresa
apstākļiem, cerošanas spējas, veģetācijas garuma, augsnes īpašībām un meteoroloģiskajiem
apstākļiem. Katra nokavētā sējas diena samazina ražu.
Optimālā izsējas norma vasaras kviešiem ir 450 – 550 dīgstošas sēklas uz
kvadrātmetru. Izsējas norma ir atkarīga no sējas laika, augsnes auglības, augsnes apstrādes
veida, šķirnes cerošanas spējas un meteoroloģiskajiem apstākļiem (Strazdiņa, 2015).
Kviešu graudi sāk dīgt 1 - 2 0C temperatūrā. Optimālā dīgšanas temperatūra ir 15 20 0C. Sēklu uzbriešana notiek lēni tāpēc nepieciešams ciešs to kontakts ar augsni. Dīgsti
pacieš īslaicīgu temperatūras pazemināšanos līdz - 3 līdz - 4 0C, bet labos augšanas apstākļos
6
pat līdz - 6 līdz -8 0C. Optimāla temperatūra kviešu augšanas laikā ir 15 - 22 0C. Smaga
smilšmāla augsnēs dīgšanu var ierobežot augsnes garoza, bet vieglākās augsnēs – mitruma
nepietiekamība. Kvieši stipri reaģē uz mitruma nepietiekamību. Kvieši cero mazāk kā mieži
un ir prasīgāki pret augsnes barības vielu nodrošinājumu (Vasarāju labības, 2011).
Vasarājiem barības vielas jāuzņem īsā laikā, tāpec minerālmēslus iestrādā augsnē
pirms sējas vai lokāli reizē ar sēju. Smagākās augsnēs fosfora un kālija mēslojumu labāk
iestrādāt rudenī. Nosakot slāpekļa mēslojuma devu, jāņem vērā augsnes auglība, priekšaugs,
vēlamā iegūstamā raža, šķirnes īpatnības un citi apstākļi. Vasaras kviešiem atkarībā no
šķirnes intensitātes jālieto līdz 150kg ha-1 slāpeklis, 60 – 90 kg ha-1 fosfors, 70-100kg ha-1
kālijs. 70% no slāpekļa mēslojuma iestrādā pirms sējas, reizē ar sēju vai augsnes apstrādi,
bet 30% cerošanas fāzes beigās – stiebrošanas fāzes sākumā (Vasarāju labības, 2011).
7
1. 3. Izplatītākās vasaras kviešu slimības
Kviešu lapu dzeltenplankumainība
Kviešu lapu dzeltenplankumainību ierosina sēne Pyrenophora tritici-repentis. Šīs
slimības ietekmē tiek bojātas kviešu lapas. Bojājumi samazina lapu fotosintezējošo virsmu,
kā rezultātā kviešu raža var samazināties līdz pat 50%. Šīs slimības pazīmes var būt
novērojamas visās kviešu attīstības stadijās. Pirmās pazīmes ir neliels tumši brūns plankums,
kura centrā ir balts punktiņš. Vēlāk uz lapām veidojās ovāli līdz gareni plankumi, ko ietver
nodzeltējošu audu josla. Šie plankumi saplūst kopā un veidojas atmirušu audu laukimi.
Lapas ātri atmirst. Šīs slimības ierosinātājs saglabājas inficēto augu atliekās, ziemājos un
savvaļas graudzālēs, atsevišķos gadījumos sēklās. Dzeltenplankumainību var ierobežot
ievērojot augu maiņu un iestrādājot augu atliekas augsnē, kodinot sēklu un lietojot
fungicīdus veģetācijas laikā.4
Kviešu lapu pelēkplankumainība
Kviešu lapu pelēkplankumainību ierosina sēnes Septoria tritici teleomorfa
Mycosphaerella graminicola. Tā ir viena no bīstamākajām un izplatītākajām kviešu
slimībām Latvijā. Lietainos gados zudumi no šīs slimības infekcijas sasniedz 30%, bet
sausos 10%. Šīs slimības ietekmē ir novājināta kviešu cerošana, samazināts graudu skaits
vārpā, samazināta lapu fotosintezējošā virsma. Graudos samazinās lipekļa saturs. Slimības
pirmās pazīmes novērojamas cerošanas fāzē. Uz lapām apakšējām novērojami hlorotiski
plankumi, parasti uz tām, kas saskarās ar augsni. Tie sākumā ir ūdeņaini, bet vēlāk sakalst.
Šajā brīdī vislabāk var redzēt slimības galveno pazīmi – piknīdas. Plankumi uz lapām ir
pelēki, iegareni. Simptomi attīstās visu veģetācijas periodu. Šī slimības attīstību veicina
lietains laiks intensīvas stiebrošanas posmā. Sporas uz jaunajām lapām tiek pārvietotas ar
šļakatām. Slimības ierosinātājs saglabājas augu atliekās (2 gadu garumā), inficētos augos,
citās graudzālēs. Pelēkplankumainību iespējams ierobežot ievērojot augu maiņu, iestrādājot
augu atliekas augsnē, kodinot sēklu, lietojot fungicīdus veģetācijas laikā.5
Graudzāļu miltrasa
Graudzāļu miltrasu ierosina sēne Blumeria graminis. Šīs slimības ietekmē samazinās
produktīvo stiebru skaits, graudu svars un proteīna daudzums graudos. Kviešu raža var
samazināties par 40%. Miltrasa bojā visas auga virszemes daļas. Slimības pazīmes
novērojamas stiebrošanas un cerošanas fāzē. Uz stiebra apakšēja apakšējās daļas un
apakšējām lapām nelieli plankumi, kas pārklāti ar baltu tīmekļveida apsarmi, kas
pakāpeniski kļūst biezāka un tumšāka. Vasaras beigās apsarmē labi saskatāmas sīkas, melnas
lodītes – sēnes augļķermeņi. Graudzāļu miltrasas infekciju veicina augsts gaisa relatīvais
mitrums, sabiezināti sējumi, pārlieku liels slāpekļa mēslojums, neievēroti sējas termiņi.
Ierosinātājs saglabājas inficēto augu atliekās un dzīvos augos. Miltrasu iespējams ierobežot
izvēloties pret to izturīgas šķirnes, lietojot optimālas izsējas normas, iznīcinot nezāles,
lietojot sabalansētu mēslojumu un lietojot fungicīdus veģetācijas laikā.6
4
Kviešu lapu dzeltenplankumainība (Pyrenophora tritici-repentis ) [Tiešsaiste] [ skatīts 2017. gada 13. mart.].
Pieejams: http://www.vaad.gov.lv/sakums/registri/augu-aizsardziba/kaitigie-organismi.aspx?id=1348
Kviešu lapu pelēkplankumainība (Septoria tritici) [Tiešsaiste] [ skatīts 2017. gada 13. mart.]. Pieejams:
http://www.vaad.gov.lv/sakums/registri/augu-aizsardziba/kaitigie-organismi.aspx?id=1136
5
Graudzāļu miltrasa (Blumeria graminis). ) [Tiešsaiste] [ skatīts 2017. gada 13. mart.]. Pieejams:
http://www.vaad.gov.lv/sakums/registri/augu-aizsardziba/kaitigie-organismi.aspx?ID=1135
6
8
Pētījumu rezultāti
2014. gadā veikts pētījums par kviešu lapu slimību izplatību atkarībā no augsnes
apstrādes veida un priekšaugiem. Pētījumā novērots, ka gan augsnes apstrāde, gan
priekšaugs ietekmējis dzeltenplankumainības pirmo simptomu parādīšanos un tālāko
slimības attīstību. Priekšaugam uz to bija lielāka ietekme nekā augsnes apstrādei. Atkārtotos
kviešu sējumos dzeltenplankumainības attīstības pakāpe bijusi augstāka visā veģetācijas
sezonas laikā, it īpaši, ja atkārtotie kviešu sējumi bijuši kombinacijā ar minimālo augsnes
apstrādi. Dzeltenplankumainības attīstības kritiskais periods ir vārpošanas beigas un
ziedēšana (Bankina, Bimšteine, Ruža, u.c, 2015).
Miltrasas attīstība pakāpe nav bijusi augsta. Tikai dažos variantos ziedēšanas laikā tā
sasniedza 2% un nebija saimnieciski nozīmīga. Ievērojami zemāka miltrasas izplatība
novērota atkārtotos kviešu sējumos. Tas ir skaidrojums ar to, ka miltrasas attīstība
visstraujāk notiek uz labi attīstītām, zaļām lapām, tādēļ ražīgākie sējumi ir vairāk pakļauti
miltrasas riskam. Vēl miltrasas izplatību ietekmē dzeltenplankumainība, kā rezultātā kviešu
lapas nodzeltē. Šādās lapās ir samazināta fotosintēze un iespēja miltrasai inficēt kviešus ir
mazāka (Bankina, Bimšteine, Ruža, u.c, 2015).
Pelēkplankumainības attīstību augsnes apstrādes paņēmieni un priekšaugs nebija
ietekmējis. Visā veģetācijas periodā tās izplatība nepārsniedza 30%, bet attīstības pakāpe
nesasniedza pat 0.5%. Pelēkplankumainība un dzeltenplankumainība ieņem vienu un to pašu
ekoloģisko nišu, tādēļ, ja ir mazāka viena patogēna izplatība, tas nodrošina labākus apstākļus
otram (Bankina, Bimšteine, Ruža, u.c, 2015).
Kopumā tika secināts, ka augu maiņas neievērošana un minimālā augsnes apstrāde
veicināja dzeltenplankumainības attīstību, bet būtiski neietekmēja pelēkplankumainības un
miltrasas izplatību. Kviešu lapu slimību epidēmiju risks ir atkarīgs no dominējošiem
patogēniem veģetācijas sezonā un tikai pēc tam no agrotehniskajiem paņēmieniem (Bankina,
Bimšteine, Ruža, u.c, 2015).
9
1. 4. Vasaras kviešu mēslošana
Vasaras kviešiem atkarībā no šķirnes intensitātes jālieto līdz 150kg ha-1 slāpeklis, 60
– 90 kg ha-1 fosfors, 70-100kg ha-1 kālijs.
Slāpeklis ir būtiska aminoskābju sastāvdaļa. Tā pareiza lietošana ir ārkārtīgi svarīga,
audzējot kviešus ar augstu olbaltumvielu saturu. Graudu proteīna saturs norāda, vai
kultūraugs ir saņēmis optimālu slāpekļa mēslojumu. Lai sasniegtu augstāku proteīna saturu
graudos, ir nepieciešams vairāk slāpekļa. Savukārt kopējā slāpekļa nepieciešamība ir
atkarīga no vēlamās ražas lieluma, kā arī proteīna satura.7
Ļoti svarīgs ir slāpekļa lietošanas laiks. Pirmais slāpekļa mēslojums, lietots AS 25.32., galvenokārt tiek izmantots ražas veidošanai. Lai palielinātu graudu olbaltumvielu
saturu, vairākkārtēja atkārtota slāpekļa mēslojuma lietošana nepieciešama starp 37. un 59.
attīstības fāzi.8
Izmantojot slāpekli, ir būtiski sasniegt optimālas tā lietošanas devas visā lauka
platībā. Būtu rūpīgi jāizstrādā precīzs slāpekļa lietošanas plāns un, izsējot slāpekli, korekti
jākalibrē izsēšanas iekārta. Pārlieku liels slāpekļa mēslojums pagarinās nogatavošanās
periodu un var būt iemesls veldrei. Slāpekļa mēslojuma lietošanas laiks un deva katrā reizē
arī var ietekmēt veldres rašanos. Lielas slāpekļa devas vienā lauka apstrādes reizē veicinās
cerošanu/ dzinumu skaitu, kā rezultātā radīsies pārlieku liela lapu virsma, kas var sakrist
veldrē.9
2014/15. gadā LLU MPS “Vecauce” veikts pētījums par slāpekļa un sēra
papildmēslojuma ietekmi uz kviešu ražu un to kvalitātes rādītājiem. Pētījumā būtisks ražas
pieaugums konstatēts līdz slāpekļa mēslojuma normai 153 kg ha-1. Turpmākā slāpekļa
mēslojuma normas palielināšana ražas pieaugumu nedeva. Taču variantā, kurā papildus
slāpeklim(175 kg ha-1) tika lietots sērs (21 kg ha-1) iegūta visaugstākā raža pētījumā – 10.20
t ha-1. Variantā, kurā lietots tikai 175 kg ha-1 slāpeklis, bez sēra iegūtā raža bijusi par 1.47 t
ha-1 zemāka (Skudra, Ruža, 2015).
Sērs ir visu augu sastāvā, un tam ir svarīga loma auga vielmaiņas procesos. Sērs ir
svarīgs augu olbaltumvielu, aminoskābju, dažu vitamīnu un fermentu izveidē. Sērs ir daļa
no fermenta, kas nepieciešams slāpekļa uzņemšanai, un tā trūkums var nopietni kavēt
slāpekļa vielmaiņu. Sērs kopā ar slāpekli ļauj veidoties aminoskābēm, kas nepieciešamas
olbaltumvielu sintēzei. Augiem sērs ir nepieciešams sulfāta veidā. Tā ir vienīgā forma, kādā
augs spēj uzņemt sēru caur saknēm.10
Iepriekšminētajā pētījumā izpētot graudu ražas kvalitātes rādītājus secināts, ka
palielinot slāpekļa mēslojuma daudzumu uzlabojas graudu kvalitātes rādītāji. Pārtikas
graudu prasībām atbilstošu kvalitāti nodrošinājuši varianti ar kopējo slāpekļa mēslojuma
normu virs 153 kg ha-1. Izņēmums ir variants, kurā papildus slāpeklim tika lietots sēra
7
Pieejams:
quality/
8
Pieejams:
quality/
Kviešu graudu proteīna un kvalitātes uzlabošana. [Tiešsaiste] [ skatīts 2017. gada 21. nov.].
http://www.yara.lv/crop-nutrition/crops/wheat/quality/increasing-grain-protein-quantity-andKviešu graudu proteīna un kvalitātes uzlabošana. [Tiešsaiste] [ skatīts 2017. gada 21. nov.].
http://www.yara.lv/crop-nutrition/crops/wheat/quality/increasing-grain-protein-quantity-and-
9
Hagberga krišanas skaitļa palielināšana. [Tiešsaiste] [ skatīts 2017. gada 21. nov.]. Pieejams:
http://www.yara.lv/crop-nutrition/crops/wheat/quality/increasing-hagberg-falling-number/
Neaizmirstiet par sēru! [Tiešsaiste] [ skatīts 2017.
http://www.yara.lv/crop-nutrition/features/dont-forget-about-sulphur/
10
gada
21.
nov.].
Pieejams:
10
mēslojums un kurš uzrādīja augstāko ražu – 10.20 t ha-1. Šajā variantā graudi uzrādījuši
nepietiekamu proteīna un lipekļa saturu. (Skudra, Ruža, 2015). Augstas graudu ražas
samazina proteīna saturu graudos.11
No 2010. – 2012. gadam Stendes graudu selekcijas institūtā veikts pētījums par
slāpekļa izmantošanas rādītājiem vasaras kviešiem. Pētījumā tika izmantotas 9 dažādas
slāpekļa mēslojuma normas. Slāpekļa mēslojuma normas izvēlētas sākot no nulles līdz
salīdzinoši lielām normām, lai noskaidrotu slāpekļa lietošanas nepieciešamību galējās
robežās. Katram variantam tika noteikta graudu raža un tās kvalitātes rādītāji.
Lietojot 30 kg ha -1 slāpekli tika konstatēts, ka raža palielinājusies par 28%, salīdzinot
ar kontroles variantu, kurā slāpeklis netika lietots. 60 kg ha -1 slāpeklis ražu palielinājis par
41% salīdzinot ar kontroli, bet 90 kg ha -1 slāpekļa mēslojums ražu palielinājis par 60%,
salīdzinot ar kontroles variantu. Turpmākās slāpekļa normas palielināšana vasaras kviešu
graudu ražas līmeni faktiski neietekmēja. Lietojot slāpekļa mēslojumu 120 kg ha -1 iegūtā
raža bijusi 5,57 t ha -1, pie slāpekļa normas 150 kg ha -1 raža bijusi 5,71 t ha -1, bet pie slāpekļa
normas 210 kg ha -1 iegūtā raža bijusi 5,79 t ha -1. Iegūtās ražu atšķirības nav bijušas būtiskas
(Maļecka, Ruža, 2013).
Pētījuma gados lielākās ražu svārstības konstatētas variantos, kur netika lietots
mēslojums vai lietotas mazas slāpekļa mēslojuma normas (N30 – N90 kg ha -1). Vasaras
kviešu ražu pētījuma gados par 28% ietekmējuši gada agronomiskie apstākļi, par 62%
slāpekļa mēslojuma normas, par 6% šo faktoru mijiedarbība, bet par 4% fona faktori
(Maļecka, Ruža, 2013).
Pēc ražas kvalitātes rādītāju noteikšanas secināts, ka slāpekļa mēslojus nozīmīgi
ietekmē proteīna saturu kviešu graudos. Vidējais proteīna saturs pētījuma gados kontroles
variantā bijis 11,3%, bet variantā, kurā slāpekļa mēslojums bijis 210 kg ha -1 tas sasniedzis
15,1%. Kopumā proteīna saturs graudos mainījās pa pētījuma gadiem. 2010. gadā slāpekļa
norma 90 kg ha -1 nodrošinājusi maizes kvalitātei atbilstošu proteīna saturu. 2011. gadā
maizes kvalitātei nepieciešamo proteīna saturu nodrošinājušas slāpekļa normas 120 un 150
kg ha -1, bet 2012. gadā atbilstošs proteīna saturs iegūts tikai pie slāpekļa normām 150 un
210 kg ha -1. No tā secināts, ka lietotā N mēslojuma norma, tāpat kā gada agroklimatiskie
apstākļi, būtiski ietekmē vasaras kviešu proteīna saturu. Tāpat palielinoties slāpekļa
mēslojuma normām paaugstinājies Zeleny indekss, lipekļa daudzums un krišanas skaitlis
(Maļecka, Ruža, 2013).
Slāpekļa iznese palielinājusies, pieaugot slāpekļa mēslojuma normai. Fosfora iznese
dažādos mēslojuma variantos atšķiras salīdzinoši maz. Kālija iznesei bija pieaugusi
variantos, kur lietotas lielākas slāpekļa normas. Kālijs lielā daudzumā tiek iznests ar salmu
masu (Maļecka, Ruža, 2013).
11
Pieejams:
quality/
Kviešu graudu proteīna un kvalitātes uzlabošana. [Tiešsaiste] [ skatīts 2017. gada 21. nov.].
http://www.yara.lv/crop-nutrition/crops/wheat/quality/increasing-grain-protein-quantity-and-
11
2. ZĀLĀJU KAĻĶOŠANA
2. 1. Augšņu kaļķošanas stāvoklis Latvijā
Latvijā 53% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir velēnu podzolētās un velēnu
podzolētās gleja augsnes, kas pēc dabiskās izcelsmes ir skābas. Pie pareizas kaļķošanas un
mēslošanas no šīm augsnēm iespējams iegūt augstas un stabilas kultūraugu ražas. Pēdējo 25
gadu laikā augšņu kaļķošanas apjomi ir krietni samazinājušies, kā rezultātā no augsnes ir
izskalots un ar ražu iznests ļoti liels daudzums kalcija un magnija (Skudra, 2017). Ar drenu
noteci no smilts un mālsmilts augsnes gadā izskalojas 300–450 kg CaCO3 un 200–350 kg
CaCO3 no māla un smilšmāla augsnes. Ar kultūraugu ražu vidēji iznes 60 kg ha-1 CaCO3
gadā. Lai kompensētu Ca un Mg zudumus, katru gadu vajadzētu iestrādāt 350–500 kg
CaCO3 uz katru apstrādāto zemes hektāru. Tas nozīmē, ka Latvijā kaļķošanai nepieciešams
vairāk nekā 1 miljons tonnu CaCO3 gadā. Tāpat augsnes skābumu palielina minerālmēslu
lietošana (Vigovskis, 2014).
Laika periodā no 1959. līdz 1990. gadam augšņu agroķīmiskā izpēte tika veikta visā
Latvijas lauksaimniecībā izmantojamā zemē apmēram ik pēc pieciem gadiem. No 1986.
gada līdz 1990. gadam skābās augsnes Latvijā aizņēma 23% tīrumu, 26% kultivēto ganību
un 29% uzlaboto pļavu platību. Augsnes skābums vienā izpētes kārtā 6–7 gados vidēji
mainījās par 0,2–0,3 pH vienībām (Vigovskis, 2017).
Tas tika panākts, strauji palielinot nokaļķoto augšņu platību. Sākot ar 1975. gadu,
republikā katru gadu nokaļķoja ap 200 tūkst. hektāru skābo augšņu un katru gadu tika
izlietots ap miljons tonnu kaļķojamā materiāla. Lai nodrošinātu bezdeficīta kalcija bilanci,
vidēji katram Latvijas tīruma augšņu hektāram katru gadu jādod 0,31 t ha-1 CaCO3 .
Intensīva skābo augšņu kaļķošana 25 gadu laikā (kad katru gadu nokaļķoja 200 tūkst. ha
tīrumu un izlietoja 1 miljonu tonnu kaļķu) deva ļoti uzskatāmus rezultātus. Augsnes skābuma
izmaiņu analīze liecina, ka laikā no 1964. līdz 1990. gadam skābās augsnes (pHKCl < 5,5)
tīrumos no 64% samazinājušās līdz 23%. Tātad 25 gados tās samazinājās 2,8 reizes
(Vigovskis, 2017).
Diemžēl laikā no 1990. gada skābo augšņu platības pieaugušas vairāk nekā divas
reizes. Pēc 1990. gada augsnes kaļķošanas apjoms ievērojami samazinājās. 1992. gadā bija
nokaļķoti tikai 29,2 tūkst. hektāru, bet 2012. gadā skābo augšņu platības pieauga līdz 52,8%
no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platībām (Vigovskis, 2017).
No 1995. gada līdz 2010. gadam, 15 gadu laikā, Latvijā katru gadu augsnes
kaļķošanai izlietots mazāk par 10 tūkstošiem tonnu kaļķojamā materiāla. Tikai no 2011. gada
vērojams pakāpenisks un stabils izlietotā kaļķošanas materiāla daudzuma pieaugums, kas
tagad pārsniedz 40 tūkstošus tonnu gadā. Taču tik un tā tas nosedz tikai dažus procentus no
kopējās kaļķošanas vajadzības, un Latvijas augsnes turpina paskābināties. Augsnes
paskābināšanās ir viens no augsnes degradācijas veidiem (Vigovskis, 2017).
2015. gadā sliktākā situācija konstatēta Kurzemē, kur pamatkaļķošana nepieciešama
55% augšņu. Vidzemē tā nepieciešama 39%, Pierīgā 34%, Latgalē 30% un Zemgalē 15%
augšņu. Uzturoša kaļķošana Kurzemē nepieciešama 72% augšņu, Vidzemē 59%, Pierīgā
56%, Latgalē 58% un Zemgalē 26% augšņu (Skudra, 2017).
12
2. 2. Augsnes reakcijas ietekme uz augsnes īpašībām
Skāba reakcija veicina augsnes struktūras degradāciju, jo būtiski samazinās
mikrobioloģiskie procesi un neveidojas organiskās vielas augsnē. Līdz ar to augsnē ir
nelabvēlīgs mitruma un gaisa režīms. Skābas reakcijas ietekmē augsnē samazinās
gumiņbaktēriju, azotobaktēriju un nitrifikācijas baktēriju aktivitāte. Tāpat samazinās augu
nodrošinājums ar slāpekli, fosforu, kāliju, kalciju, magniju un molibdēnu. Zema augsnes pH
reakcija veicina augu slimību attīstību un pasliktina fitosanitāro situāciju sējumos.
Samazinās ar organiskajiem un minerālmēsliem iestrādātā mēslojuma izmantošanās. Fosfors
augsnē ir salīdzinoši mazkustīgs, bet optimālā augsnes pH reakcija tā uzņemšanai augos ir
6,1–6,8. Fosfora uzņemšana augos ievērojami samazinās, ja augsne ir skāba. Skābās augsnēs
fosfors saistās ar alumīniju un dzelzi, kā rezultātā veidojas mazšķīstoši savienojumi.
Savukārt, ja augsnes reakcija ir neitrāla vai bāziska, fosfors augsnē saistās ar kalciju un
magniju un arī veido mazšķīstošus savienojumus (Skudra, 2017).
13
2. 3. Kalcija un magnija nozīme augiem
Kalcijs regulē augu augšanu un barības vielu uzņemšanu, novērš alumīnija, dzelzs,
ūdeņraža, nātrija un magnija jonu vienpusīgo kaitīgo ietekmi. Kalcijs paaugstina augu
izturību nelabvēlīgos laikapstākļos. Tam ir būtiska nozīme izturīga stiebra veidošanās
procesā, kas palielina tā noturību un samazina veldrēšanās risku. Kalcija trūkuma gadījumā
augiem ir apgrūtināta sakņu sistēmas attīstība un neveidojas sakņu spurgaliņas, saknes ārējās
šūnas noglumē un pūst. Kalcija trūkuma dēļ vispirms tiek kavēta auga jauno daļu attīstība.
To parāda augšanas konusa un jauno lapiņu nobālēšana un saritināšanās (Skudra, 2017).
Savukārt magnijs ietilpst hlorofila sastāvā. Bez tā nevar notikt fotosintēze. Magnija
trūkuma gadījumā augu lapas dzeltē starp dzīslām, bet dzīslas paliek zaļas. Ar laiku lapas
plātne nobrūnē, sačokurojas un nobirst. Magnijam ir liela nozīme augu veģetatīvās masas
veidošanā (Skudra, 2017).
14
2. 4. Augsnes reakcijas ietekme uz zālājiem
Zālāju produktivitāti un ražas kvalitāti ietekmē daudzi faktori. Viens no
svarīgākajiem faktoriem ir augsnes reakcija. Pazeminoties augsnes reakcijai samazinās
vērtīgo stiebrzāļu un tauriņziežu īpatsvars, ieviešas mazvērtīgās stiebrzāles un nezāles. Lai
nodrošinātu dzīvniekus ar augstvērtīgu zāles lopbarību, kā arī iegūtu maksimāli augstas
ražas, nepieciešams ierīkot augstražīgus sētos zālājus, kuriem jānodrošina augšanai
labvēlīgus apstākļus (Zālāju ierīkošana, 2011).
Augstražīgus zālājus var izveidot tikai pietiekami auglīgās augsnēs ar vāji skābu vai
neitrālu reakciju. Tāpēc pirms jauna zālāja ierīkošanas svarīgi noskaidrot augsnes skābumu,
kā arī kālija un fosfora daudzumu tajā. Šie rādītāji ir noteicoši lai veiksmīgi izvēlētos
piemērotākās zālaugu sugas un precīzi aprēķinātu mēslojuma nepieciešamību (Zālāju
ierīkošana, 2011).
Skābas augsnes reakcijas neitralizēšana nodrošina augu apgādi ar nepieciešamo
kalciju un magniju. Kalcijs nepieciešams ne tikai kā augsnes reakcijas uzlabotājs un tās
mikrobioloģisko un bioķīmisko procesu aktivizētājs, bet arī kā svarīgs ražas
veidotājelements un neaizvietojama lopbarības minerālvielu sastāvdaļa (Zālāju ierīkošana,
2011). Par kaļķošanas vai mēslošanas nepieciešamību var spriest tikai pēc augsnes paraugu
analīžu rezultātiem. Zālājos ar izveidotu zelmeni jāņem divi augsnes paraugi: viens 0 – 5 cm
dziļumā lai noteiktu virskārtas pH un barības vielu saturu, bet otrs – aramkārtas dziļumā
(Adamovičs, 2017).
Lielākā daļa vērtīgo tauriņziežu un stiebrzāļu vislabāk aug ja augsnes reakcija ir
neitrāla (pH 6.0 – 6.5) (Zālāju ierīkošana, 2011).Vairums vērtīgo stiebrzāļu (timotiņam,
pļavas auzenei, ganību airenei, pļavas skarenei, u.c) nepieciešama augsne ar pH KCl vismaz
5,5. Tādi tauriņzieži kā bastardāboliņš un vanagnadziņi arī aug šādā augsnē, bet sarkanais
āboliņš un lucerna ir prasīgāki. Tiem nepieciešama augsne ar pHKCl lielāku par 6. Lielākā
daļa mazvērtīgo sugu (ciņusmilgas, vilkakūla, parastā smilga, u.c) labi aug un attīstās arī
skābās augsnēs, kur pHKCl ir zemāks par 5 (Jansone, Brosova, Bimšteine). Visjūtīgākie pret
palielinātu augsnes skābumu ir zālaugu dīgsti, it īpaši tauriņziežu dīgsti. Ļoti svarīgi
optimālu augsnes pH nodrošināt sēklu dīgšanas laikā (Adamovičs, 2017).
Tieši augsnes skābums ir zelmeņu novecošanās galvenais iemesls (Jansone, Brosova,
Bimšteine). Augsnes reakcijas noregulēšana arī sekmēs barības vielu uzņemšanu augos,
tāpēc, ja augsnes skābums ir zemāks par pHKCl 5.5, augsne ir jākaļķo (Zālāju ierīkošana,
2011). Palielināts augnses skābums traucē augu barošanos, fotosintēzi un citus fizioloģiskus
procesus. Tāpat pārlieku skābās augsnēs ievērojami samazinās augsnē iestrādāto
minerālmēslu un organisko mēslu izmantošanas iespējas (Jansone, Brosova, Bimšteine).
Zālaugi slikti aug un attīstās palielināta alumīnija un mangāna savienojumu satura dēļ.
Veidojas augiem toksiski organiskie savienojumi. Palielinās ūdens patēriņš augu attīstībai
un ražas veidošanai. Samazinās slieku daudzums un to darbības aktivitāte. (Adamovičs,
2017). Tiek traucēti augsnes bioloģiskie procesi, it īpaši gumiņbaktēriju darbība (Jansone,
Brosova, Bimšteine).
Taču augsni nedrīkst arī pārkaļķot. Pārāk liels kalcija daudzums augsnē aiztur visu
mikroelementu, izņemot molibdēna, uzņemšanu augā un izraisa lapu hlorozi. Neitrālā un
sārmainā augsnē ir daudz savienojumu, kuri traucē ūdens, gaisa un vairāku barības elementu
uzņemšanu (Zālāju ierīkošana, 2011).
15
2. 5. Kaļķošanas materiāls





Zālāju kaļķošanai var izmantot dažādus kaļķošanas materiālus:
Dolomīta milti – neapdedzināts dolomīts, kas satur kalciju un magniju karbonātu
veidā. Vidēji tie satur ap 20 % Ca un ap 12 % Mg. Dolomītmilti ir lēnas iedarbības
kaļķošanas materiāls (Zālāju ierīkošana, 2011).
Neapdedzināts kaļķakmens (kaļķakmens milti) – satur kalciju karbonātu veidā.
Vidēji satur 34,5 % kalciju un ap 1 % magniju. Kaļķakmens milti ir ļoti smalka
maluma. 99 % miltu daļiņu izmērs ir mazāks par 0,15 mm, bet 78 % miltu daļiņu
izmērs ir mazāks par 0,05 mm. To mitruma saturs ir zem 0,5 %. Kaļķakmens ir lēnas
iedarbības kaļķošanas materiāls (Zālāju ierīkošana, 2011).
Pusapdedzinātais maltais dolomīts – sastāv no 50–60 % dolomītkaļķu un 40– 50 %
dolomītlauztuvju atkritumu. Šos materiālus sajauc un samaļ. Dedzinātie kaļķi
CaO+MgO saista mitrumu un daļēji pārvēršas Ca(OH)2+Mg(OH)2, bet dolomīta
lauztuvju atkritumi paliek kā malts CaCO3+MgCO3. Maltais dolomīts ir ātras
iedarbības kaļķojamais materiāls (Zālāju ierīkošana, 2011).
Cementrūpnīcu elektrofiltru kameru putekļi – satur ap 32 % kalciju, 4 % kāliju,1,52,0 % magniju, 0,7 % fosforu. Arī cementputekļi ir smalks materiāls, kas bez
ogļskābā kalcija satur arī nedaudz silikātu kalcija. Cementa putekļi ir ātras iedarbības
kaļķošanas materiāls (Zālāju ierīkošana, 2011).
Filtrkaļķi (no cukurfabrikām) – bez kalcija karbonāta(40-50%) un kalcija hidroksīda
tas satur arī nedaudz fosforskābes un organiskās vielas (Zālāju ierīkošana, 2011).
Ja kalcijs un magnijs kaļķošanas materiālos atrodas karbonātu CaCO3 un MgCO3
veidā, tad tie ir lēnas iedarbības materiāi, un tie skābes pilnīgāk skābes neitralizē tikai pēc 2
– 3 gadiem, bet to saglabāšanās laiks augsnē ir ilgāks (Adamovičs, 2017).
Ķīmiski aktīvi ātras iedarbības kaļķošanas materiāli ir tie, kas kalciju vai magniju
satur oksīdu CaO, MgO vai hidroksīdu Ca(OH)2 , Mg(OH)2 veidā. Šiem materiāliem
raksturīga tūlītēja iedarbība un smalks frakcionālais saturs. Lai šie materiāli nesacementētos, tie tūlīt pēc izkliedēšanas jāiestrādā augsnē. Tāpat, lai neapdedzinātu dīgstus, ātras
iedarbības materiāli jākliedē vismaz divas nedēļas pirms sējas (Vigovskis, 2014).
Kaļķošanas materiāla ietekmi uz augsni nosaka ne tikai CaCO3 saturs tajā, bet arī
materiāla granulometriskais sastāvs. Jo smalkāks kaļkošanas materiāls, jo jo ātrāka tā
savstarpējā reakcija ar augsnes daļiņām. Iedarbīgs kaļķojamais materiāls ir tāds, kura daļiņas
ir mazākas par 1mm. Ja daļiņas kaļķojamā materiālā ir lielākas, materiāla ietekme uz augsnes
skābumu samazinās (Adamovičs, 2017).
Kaļķošanas materiāla neitralizēšanas spēju izsaka kā kalcija karbonāta CaCO3
ekvivalentu (Adamovičs, 2017).
Izvēloties kaļķojamo materiālu ir jāzina kalcija un magnija saturs tajā. Augsnēs,
kurās trūkst magnija, jālieto kaļķojamais materiāls, kas satur vairāk magniju, piemēram,
dolomītmiltus (Adamovičs, 2017).
Lai neitralizētu skābas augsnes pH par 0.1 vienību, nepieciešams vidēji 1 t kaļķojamā
materiāla uz 1 ha (Adamovičs, 2017).
Organiskām vielām bagātās (trūdainās un kūdrainās) augsnes un kūdrājus nekaļķo,
ja to pH ir augstāks par 5,5. Pārkaļķojot šīs augsnes, notiek strauja organiskās vielas
mineralizācija, kas ir nevēlama parādība (Adamovičs, 2017).
16
Kaļķošanas materiāla sastāvdaļu lēnās iedarbības dēļ un tiem nesajaucoties ar augsni,
pH izmaiņas pa augsnes profilu ir lēnas. Tāpēc zālāju regulāra kaļķošana ir efektīvāka nekā
reta kaļķošana ar lielām devām (Adamovičs, 2017).
Kaļķošanas materiālu deva atkarīga no augsnes un tās reakcijas. Pļavu un ganību
kaļķošanai nepieciešamā kaļķojamā materiāla deva, pārrēķinot CaCO3, ir vidēji 3–5 t ha-1
(Zālāju ierīkošana, 2011).
Vislabāk augsni kaļķot 6 - 12 mēnešus pirms zālaugu sējas, iestrādājot kaļķojamo
materiālu augsnes aramkārtā, lai kaļkis pārvietojas pa augsnes profilu (Adamovičs, 2017).
17
2. 6. Dažādu pētījumu rezultāti
Gadu gaitā ir veikti vairāki pētījumi, kuros pētīta kaļķošanas ietekme uz zālājiem, to
ražu un ražas kvalitātes rādītājiem.
2014. gadā Viesītes novadā veikts pētījums kaļķošanas ietekmi uz zālājiem. Daļā
pētījuma lauka augsnes reakcija bijusi pHKCl <6, bet otrā daļā pHKCl >6. Uzsākot pētījumu,
pirms pirmā pļāvuma tika noteikts barības elementu saturs augsnē abās lauka daļās.
Skābākajā lauka daļā konstatēts nepietiekams slāpekļa( 43 mg l-1), sēra (7 mg l-1 ) un dažādu
mikroelementu nepietiekams līmenis. Tāpat šajā daļā konstatēts pārāk augsts mangāna
līmenis (160 mg l-1), kas augiem nenāk par labu, jo pārāk lielā daudzumā mangāns augiem
ir toksisks. Lauka daļā, kur pHKCl >6 mikroelementu līmenis ir bijis labāks, taču slāpeklis un
sērs tāpat kā skābākajā lauka daļā bijis nepietiekoš (attiecīgi 24 mg l-1 un 9 mg l-1). Mangāna
līmenis šajā daļā bijis zemāks kā skābākajā lauka daļā (110 mg l-1). Optimālā kalcija un
magnija attiecība augsnē ir Ca:Mg=5 – 8:1. Demonstrējuma lauka abās daļās šī attiecība
bijusi Ca:Mg=3,2 – 3,5:1, kas nav apmierinoši un iespējams kalcija relatīvs deficīts (Jansone,
Brosova, Bimšteine, 2015).
Tāpat tika noteikts barības elementu saturs zāles lapās pirms pirmā pļāvuma. Tika
secināts, ka abās lauka daļās zālāja lapās mikroelementu dzelzs, cinka un vara līmenis ir
nepietiekoš (Jansone, Brosova, Bimšteine, 2015).
Lauka daļa, kur pHKCl <6 augsnes apmaiņas reakcija pHKCl 5,28 ir nepietiekama
zālāja audzēšanai. Šajā daļā bijusi nepieciešama kaļķošana un vienlaikus jānodrošina
optimāla kalcija un magnija attiecība augsnē. Kaļķošanai tika izvēlēts kaļķojamais materiāls
“Dankalk” (3,12 t ha-1), kas satur 36,6% kalcija un zem 1% magniju (Jansone, Brosova,
Bimšteine, 2015).
Pēc kaļķošanas atkal tika veiktas augsnes un augu lapu analīzes. Nepilnu mēnesi pēc
kaļķošanas augsnes reakcija bija uzlabojusies (pHKCl 5.64), bet gadu pēc kaļķošanas augsnes
reakcija bija sasniegusi optimālu līmeni (pHKCl 6,21). Augsnē bija pieaudzis slāpekļa,
fosfora, sēra, kalcija un mikroelementu līmenis (N 63 mg l-1, P 207 mg l-1, S 9 mg l-1, Ca
2705 mg l-1). Mangāna līmenis augsnē bija samazinājies (130 mg l-1). Tāpat bija uzlabojusies
arī kalcija un magnija attiecība augsnē (Jansone, Brosova, Bimšteine, 2015).
Pēc kaļķošanas joprojām tika novērots barības elementu deficīts augu lapās. Tas
nozīmē, ka, lai nodrošinātu optimālu barības elementu līmeni, pēc kaļķošanas jāsāk zālāju
virsmēslošana ar minerālmēsliem (Jansone, Brosova, Bimšteine, 2015).
Tāpat tika novērota arī zālāju ražība pirms un pēc lauka kaļķošanas. Pēc lauka
kaļķošanas novērota zālāju ražības palielināšanās. Ja pirms kaļķošanas ražība bijusi 1050 kg
ha-1, tad nākamajā gadā pēc kaļķošanas tā pieaugusi līdz 2900 kg ha-1.
Pēc kaļķošanas arī novērojams barības vielu daudzuma pieaugums skābbarības
sausnā. Tāpat palielinājusies skābbarības sausnas ražība, iegūtā kopproteīna daudzums,
iegūtās enerģijas līmenis (Jansone, Brosova, Bimšteine, 2015).
2015. gadā z/s “Dārznieki” ierīkots izmēģinājums, kurā parādīta kaļķošanas un
mēslošanas efektivitāte daudzgadīgajos zālājos. Zālājs 2015. gadā iesēts skābā augsnē (pH
5,4) ar ļoti zemu fosfora (P2O5 22 mg kg-1) un zemu kālija (K2O 62 mg kg-1) saturu.
2017. gadā veikta kaļķošana, izmantojot Saulkalnes kaļķi (5 t ha-1), kas ievērojami
palielināja zaļmasas ražu, sausnas ražu un kopproteīni. Kontroles variantā iegūtā zaļmasas
raža divos pļāvumos bijusi 18 t ha-1, bet kaļkotajā variantā zaļmasas raža bijusi divas reizes
lielāka – 40,5 t ha-1. Sausnas raža kontroles variantā bijusi 4,23 t ha-1, bet kaļķotajā variantā
6,93 t ha-1. Kopproteīns kontroles variantā bijis 11,74%, bet kaļķotajā variantā 16,32%. Vēl
lielāka efektivitāte iegūta variantā, kur papildus kaļķošanai veikta arī mēslošana ar NPK 250
18
kg ha-1. Šajā variantā zaļmasas raža bijusi 48,5 t ha-1 sausnas raža 7,59 t ha-1, kopproteīns
18,36% (Jansone, Siliņa, 2017).
LLU Skrīveru zinātniskajā centrā veiktajos pētījumos noskaidrots kā kaļķošana un
papildmēslojuma lietošanas ietekmē daudzgadīgo zālāju sausnas ražu. 1986. gadā veikta
virspusējā zelmeņa kaļķošana, bet 2001. gadā papildus lietots dolomītu kaļķis ar devu 7 t ha1
. Pētījumā secināts, ka kaļķošana atstājusi ietekmi uz sausnas ražu, un ietekmes lielums bijis
atkarīgs no NPK minerālmēslu devas un attiecībām. Kontroles variantā (bez NPK) zelmeņa
virspusējais kaļķojums bija samazinājis zālāja sausnas ražu, jo zālaugi bez kaļķošanas prasa
arī mēslošanu. Kaļķošanas efektivitāte vislabāk parādījās variantos, kur papildus tika lietots
NPK mēslojums. Variantā, kurā lietots N 300 kg ha-1, P 50 kg ha-1, K 225 kg ha-1 un lauks
ticis kaļķots iegūtā sausnas raža bijusi par 3,2 t ha-1 lielāka salīdzinot ar nekaļķoto variantu,
kur lietots tāds pats mēslojuma daudzums. Sausnas ražas palielināšanās kaļķotajā variantā
novērota pie visiem minerālmēslu variantiem. Tas liecina par zelmeņa virspusējā kaļķojuma
ievērojamu nozīmi NPK mēslojuma iedarbības sekmēšanai un zālaugu ražības palielināšanai
(Antonijs, 2004).
2001. gadā Skrīveru Zinātnes centra pētījumā secināts, ka skābā augsnē (pH 3,98) ar
nesabalansētu NPK mēslojumu, kurā slāpekļa mēslojums lietots divas reizes vairāk par
fosfora un kālija mēslojumu (N 400 kg ha-1, P 100 kg ha-1, K 150 kg ha-1), no zālāja izzūd
vērtīgie augi. Zelmenis izretojas, bagātīgi ieviešas smilgas, mazās skābenes, ciņu smilgas un
citi skābā augsnē izturīgie augi. Iegūtā sausnas raža, kura bijusi 9 t ha-1, ir mazvērtīga
lopbarībā (Antonijs, 2001).
Tāpat šajā pētījumā secināts. ka augsnes kaļķošana vislielāko ražas pieaugumu
devusi variantos ar vislielākajām slāpekļa mēslojuma devām, jo, uzlabojot augsnes reakciju,
apstākļi minerālmēslojuma efektīgākai uzņemšanai un augu barošanai uzlabojas. Tāpat
augsnes kaļķošana bija palielinājusi baltā āboliņa īpatsvaru variantos ar fosfora un kālija
mēslojumu. Kopumā šajā pētījumā tika secināts, ka minerālmēslojuma devas un to
attiecības, kā arī augsnes kaļķošana ietekmē ne tikai zāles ražu, bet arī zelmeņa botānisko
sastāvu (Antonijs, 2001).
No šiem pētījumiem var secināt, ka kaļķošanai ir būtiska ietekme uz zālāju ražību.
Gandrīz visos pētījumos secināts, ka kaļķošanai ir tieša saistība ar minerālmēslu lietošanu.
Pētījumu variantos, kuros zālāji kaļķoti un papildus lietoti minerālmēsli, iegūtas augstākas
ražas nekā variantos, kuros tikai lietoti minerālmēsli. Tāpat novērots barības vielu daudzuma
pieaugums sausnā.
19
SECINĀJUMI
1. Kviešiem nepieciešamas ar trūdvielām bagātas iekultivētas smilšmāla vai
mālsmilts velēnu karbonātaugsnes
2. Vasarāju labībām paredzētajos laukos augsnes apstrāde jāuzsāk rudenī pēc
priekšaugu ražas novākšanas
3. Lai iegūtu augstas un stabilas vasaras kviešu ražas, sēju nedrīkst ne nokavēt, ne
sasteigt. Agrāk sētiem vasaras kviešiem ir daudz priekšrocības
4. Augu maiņas neievērošana un minimālā augsnes apstrāde veicina kviešu lapu
dzeltenplankumainības attīstību. Šī slimība var samazināt kviešu ražu līdz pat
50%.
5. Kviešu lapu slimību epidēmiju risks ir atkarīgs no dominējošiem patogēniem
veģetācijas laikā un tikai pēc tam no agrotehniskajiem paņēmieniem.
6. Vasaras kviešu ražas palielinās lietojot līdz 150 kg ha-1 slāpekļa mēslojumu.
Lielākām slāpekļa mēslojuma devām nav būtiska ietekme uz vasaras kviešu ražu.
7. Ja slāpeklim papildus lieto sēru, tad iespējams iegūt augstākas ražas nekā lietojot
tikai slāpekļa mēslojumu
8. Palielinot slāpekļa mēslojuma daudzumu uzlabojas graudu kvalitātes rādītāji.
9. Augstas graudu ražas samazina proteīna saturu graudos
10. No 1975. gada līdz 1990. gadā Latvijā notika intensīva augsnes kaļķošana
11. Pēdējo 25 gadu laikā augšņu kaļķošanas apjomi ir krietni samazinājušies
12. Augsnes reakcijai ir būtiska ietekme uz zālājiem. Skābas augsnes reakcijas
iespaidā zālājā samazinās vērtīgo zāļu īpatsvars un tajā ieviešas mazvērtīgās zāles
un nezāles. Tieši augsnes skābums ir zelmeņu novecošanās galvenais iemesls.
13. Kaļķošanai ir būtiska ietekme uz zālāju ražību. Visos pētījumos secināts, ka pēc
skābas augsnes kaļķošanas var iegūt augstākas ražas no zālājiem. Tāpat
kaļķošanai ir tieša saistība ar minerālmēslu lietošanu. Pētījumu variantos, kuros
zālāji kaļķoti un papildus lietoti minerālmēsli, iegūtas augstākas ražas nekā
variantos, kuros tikai lietoti minerālmēsli. Pēc augsnes kaļķošanas arī novērots
barības vielu daudzuma pieaugums sausnā.
20
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS
1. Boruks A. (1987). Intensīvās tehnoloģijas augkopībā. Rīga: Avots. 148 lpp.
2. Bonāts I. (1980). Kviešu audzēšana. Rīga: Avots. 102 lpp.
3. Strazdiņa. V. (2015). Graudaugu audzēšanas tehnoloģijas. Valsts Stendes GSI, 74.
lpp.
[Tiešsaite]
skatīts
2018.
g.
13.
mart.].
Pieejams:
http://www.stendeselekcija.lv/jaunumi/data/augsuplades/files/kons.bir.2.pdf
4. Vasarāju labības (2011). SIA „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs”. 6.
lpp.
[Tiešsaite]
[skatīts
2018.
g.
13.
mart.].Pieejams:
http://rpl.llkc.lv/doki/vasaraju_labibas1.pdf
5. Bankina B., Bimšteine G., Ruža A., Kreita Dz., Katamadze M., Neusa – Luca I.
(2015). Vasaras kviešu lapu slimību attīstība atkarībā no agrotehniskajiem
paņēmieniem. No: Zinātniski praktiskā konference “LĪDZSVAROTA
LAUKSAIMNIECĪBA 2015”: LLU LF, LAB, LLMZA zinātniski praktiskās
konferences Raksti, (2015. gada 19. – 20. februāris), Jelgava: LLU, 87 – 90.lpp
6. Skudra I., Ruža A. (2015). Slāpekļa un sēra papildmēslojuma lietošanas efektivitāte
integrētā ziemas kviešu mēslošanā. Red. I. Skudra. Lauku demonstrējumi 2015. SIA
„Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs”. 18. – 22. lpp. [Tiešsaite] [skatīts
2018.
g.
3.
jan.].Pieejams:
http://www.laukutikls.lv/sites/laukutikls.lv/files/informativie_materiali/demonstreju
mi_2015_internetam.pdf
7. Maļecka S., Ruža A. (2013). Slāpekļa mēslojuma normu ietekme uz augu barības
vielu izmantošanās rādītājiem vasaras kviešiem. No: Zinātniski praktiskā konference
“LAUKSAIMNIECĪBAS ZINĀTNE VEIKSMĪGAI SAIMNIEKOŠANAI”: LLU, LF,
LAB, LLMZA, VLT zinātniski praktiskās konferences Raksti, (2013. gada 21. – 22.
februāris), Jelgava: LLU, 51 – 55. lpp
8. Skudra A. (2017). Kaļķosim augsnes efektīvi, novērtējot to agroķīmiskās īpašības.
Rapsim.lv.
[Tiešsaite]
skatīts
2018.
g.
13.
mart.].
Pieejams:
http://www.rapsim.lv/kalkosim-augsnes-efektivi-novertejot-agrokimiskas-ipasibas/
9. Vigovskis J. (2014). Augsnes kaļķošanas nozīme. Demonstrējumu augkopībā un
lopkopībā 2014. SIA „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs”. 27. – 29.
lpp.
[Tiešsaite]
[skatīts
2018.
g.
13.
mart.].Pieejams:
http://laukutikls.lv/sites/laukutikls.lv/files/informativie_materiali/demonstrejumi.pd
f
10. Vigovskis J. (2017). Augsnes kaļķošana vakar un šodien. Izmēģinājumi augkopībā
un lopkopībā 2017. Rīga: UnitedPress Tipogrāfija, 19. – 20. lpp. [Tiešsaite] [skatīts
2018.
g.
13.
mart.].Pieejams:
http://www.laukutikls.lv/sites/laukutikls.lv/files/informativie_materiali/izmeginaju
mi_augkopiba_un_lopkopiba_2017.pdf
11. Zālāju ierīkošana (2011). SIA „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs”. 8.
lpp.
[Tiešsaite]
[skatīts
2018.
g.
13.
mart.].Pieejams:
http://rpl.llkc.lv/doki/Zalaju_ierikosana.pdf
12. Jansone B., Brosova A., Bimšteine Z. (2015). Minerālās barošanas diagnostika un
mēslošanas optimizācija proteīnzālājos. Demonstrējumu augkopībā un lopkopībā
2015. SIA „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs”. 72. – 78. lpp.
[Tiešsaite]
[skatīts
2018.
g.
13.
mart.].Pieejams:
http://laukutikls.lv/sites/laukutikls.lv/files/informativie_materiali/demonstrejumi_2
015_internetam.pdf
13. Adamovičs A. (2017). Zālāju ierīkošana un izmantošana. Jelgava: LLU. 140 lpp.
21
14. Jansone B., Siliņa A. (2017). Mēslošana un kaļķošana – būtisks faktors zālāju
ražības kāpināšanā. SIA „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs”.
[Tiešsaite]
skatīts
2018.
g.
13.
mart.].
Pieejams:
http://new.llkc.lv/lv/nozares/lopkopiba/meslosana-un-kalkosana-butisks-faktorszalaju-razibas-kapinasana
15. Antonijs A. (2004). Ilggadīgie zālāji un virspusējā augsnes kaļķošana. Ražība, Nr.4.,
7 – 8. lpp.
16. Antonijs A. (2015). Zālāju zelmeņa ražība un botāniskais sastāvs NPK mēslojuma
un augsnes kaļķošanas ietekmē. Lauka izmēģinājumi un demonstrējumi 2001.
Ozolnieki, SIA „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs”. 77. – 78. lpp
22